7. augusts vēsturē: Nomirst Maķedonijas Aleksandrs, aizsākot impērijas sabrukumu

Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.08.07

Maķedonijas Aleksandrs jeb Aleksandrs Lielais bija viens no pasaules vēsturē slavenākajiem karavadoņiem - vīrs, kura vārdu atceras vēl vairāk nekā 2000 gadus pēc viņa nāves. Aleksandrs pazīstams ar savām militārajām reformām un aktīvo karadarbību, kuras mērķis bija iekarot visu pasauli.

Aleksandrs piedzima 356. gadā p.m.ē un viņa tēvs bija Maķedonijas valdnieks Filips II. Tēvs viņam nodrošināja labāko iespējamo izglītību un viens no Aleksandra skolotājiem bija grieķu filozofs Aristotelis. Tieši tāpēc Aleksandrs pazina un mīlēja grieķu literatūru. Viņa iemīļotais varonis bija Ahillejs, ko viņš mēģināja visur atdarināt. Aleksandrs ļoti aizrāvās ar kara lietām un kopš 16 gadu vecuma devās līdzi savam tēvam karagājienos.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Liepājas Mākslas forums

Mūsdienu mākslas festivāls “Liepājas Mākslas forums” šogad no 27. līdz 29. septembrim atzīmēs desmitgadi ar tēmu “Pēctecība”.

Liepājas reģiona TIB

Viens no Aleksandra Lielā simboliem bija viņa zirgs Bucefals, ko tas mīlēja kā savu tuvāko draugu. Zirgu Aleksandrs ieguva, kad pie viņa tēva ieradās zirgu pārdevējs un piedāvāja īpaši vērtīgu ērzeli. Taču zirgs likās mežonīgs, ka neviens tam nespēja uzkāpt mugurā. Tajā pašā laikā Aleksandrs ievēroja, ka zirgs baidās no savas ēnas uz zemes. Viņš pierunāja savu tēvu, ka tad, ja viņš spēs savaldīt ērzeli, tad tas piederēs viņam. Aleksandrs pagrieza zirgu pret sauli, lai tas neredzētu savu ēnu, un pavisam mierīgi uzkāpa zirgam mugurā. Tas visus tik ļoti pārsteidza, ka viņa tēvs Aleksandram teica: "Manu zēn, tev vajag atrast pietiekami lielu valsti, kurai tu varētu kļūt par valdnieku, jo Maķedonija tev ir par mazu." Kad Bucefals nomira, Aleksandram bija jau trīsdesmit gadu un par godu savam mīļotajam zirgam Aleksandrs Bucefala vārdā nosauca pilsētu.

Kad Aleksandrs kļuva par Maķedonijas valdnieku, viņam bija tikai 20 gadi. Neskatoties uz to, ka tēvs bija ieguvis augstāko varu Grieķijā, Aleksandrs, pārņēmis no nogalinātā tēva valdības grožus, konstatēja, ka viņam bez draugiem un sabiedrotajiem ne mazums visapkārt ir arī ienaidnieku un skauģu gan mājās, gan aiz robežām. Ar iekšējiem ienaidniekiem un sazvērniekiem Aleksandrs tomēr ātri vien tika galā - viņš vienkārši pavēlēja nogalināt visus, par kuriem bija pat mazākās aizdomas. Neviens neko tādu no centīgā Aristoteļa skolnieka nebija gaidījis. Arī kad viena no Grieķijas pilsētām — Tēbas, atteicās pakļauties Aleksandram, tā tika pilnībā sagrauta, tūkstošiem tās iedzīvotāju tika noslepkavoti, bet dzīvi palikušie tika pārdoti verdzībā.

Tūlīt pēc Tēbu pakļaušanas Aleksandrs karaspēka priekšgalā devās no viena dumpīga Grieķijas reģiona uz otru, nežēlīgi apspiežot dumpiniekus, sodot to vadoņus un atjaunojot visur kārtību. Grieķijas vietā vēstures arēnā parādījās Maķedonija - labi organizēta, disciplinēta impērija, kurā valda miers un kārtība. Ne miņas no kādreizējām ķildām un jukām starp Grieķijas pilsētu valstiņām.

Tomēr Aleksandram ar to bija par maz. Viņam dārgs bija viņa tēva senais mērķis — atbrīvot Grieķu Āziju no Persijas jūga. Viņš saprata, ka skaitliski Persija ir daudz lielāka, tāpēc viņa vienīgais trumpis bija jaunas inovācijas un organizētība. Viņš savā armijā ieviesa falangas organizāciju, kas gan nebija paša Aleksandra izgudrojums — to no Tēbām bija pārņēmis vēl viņa tēvs, apbruņojot falangas kareivjus ar vēl garākiem (apmēram 5,5 metrus) un smagākiem pīķiem, nekā tie bija agrākajās falangas izpausmēs. Falanga sastāvēja no astoņās vai desmit rindās izvietotiem karavīriem, kuri kopumā veidoja kvadrāta formējumu.

Falangas galvenais uzdevums bija apturēt pretinieka kavalērijas triecienus, un ar šo uzdevumu tā tika galā spīdoši. Ienaidnieka jātnieki, ja arī izlauzās cauri kādām no pirmajām falangas rindām, ciešot lielus zaudējumus, tad burtiski uzdūrās nākamajās zemu noliektajās pīķu joslās, tā arī nespējot izmantot savus zobenus tuvcīņā. Taču dēļ smagā bruņojuma un nepieciešamības stingri ievērot savu formējumu konfigurāciju, falanga bija visai neveikla uzbrukumā, it īpaši šķēršļotā apvidū. Tādēļ vēl Filips II falangas bija papildinājis ar kavalēriju. Tāpat Aleksandrs pirmais ieviesa dažādas "specvienības" - piemēram, ārstus un palīgus karalaukumā, kas parūpējās par savainotajiem. Arī tas deva papildu morāli viņa armijai un tādējādi spēja armiju turēt kopā.

Pāris gadu laikā Aleksandrs devās vairākos lielos karagājienos - un vienmēr uzvarēja, pat arī, ja pretinieki bija daudzskaitlīgi lielākā pārsvarā. Tomēr, regulārie kari, novājināja Aleksandra Lielā organismu un vienā no saviem karagājieniem viņš saslima un 323. gada vasarā p.m.ē. Aleksandrs dažu dienu laikā nomira, sasniedzis tikai 32 gadu vecumu. Pastāv arī spekulācijas, ka Aleksandrs nomiris pārlieku liela alkohola, malārijas vai tīfa dēļ. Taču jebkurā gadījumā - pēc viņa nāves, Aleksandra impērija tika sadalīta starp viņa ģenerāļiem, taču tie nespēja impērīju noturēt kopā - un varas vakūms radīja pozitīvu augsni Romas impērijas izaugsmei. Roma pārņēma daudz Aleksandra kara gudrību - taktiku un izpildījumus.