Lietuvā darbojas unikāls etnokosmoloģijas muzejs (video)

Tas atrodas Molētos, ciemā ar nosaukumu Kuļoņi (Kulionių) – aptuveni 60 kilometru attālumā no Viļņas un 230 kilometrus no Rīgas. Lai arī tas apskatāms jau ilgāku laiku, laiku pa laikam tajā veikti vairāki uzlabojumi un ekspozīcijas paplašināšana.  Šobrīd daļā muzeja norit rekonstrukcijas darbi, tādeļ tiek organizētas limitēta skaita grupu ekskursijas, ar kuru grafiku iespējams iepazīties Etnokosmoloģijas muzeja Facebook lapā. Pēc pārvērtībām muzejs noteikti iegūs jaunu elpu un būs vēl iespaidīgāks.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Glika dienas Alūksnē

Godinot Bībeles tulkotāju Ernstu Gliku 370. gadskārtā un svinot Bībeles tulkojumam 330 gadus, Alūksne aicina uz “Glika dienām”!

Alūksnes TIC

Pēdējais posms muzeja apmeklējumā ierasti ir skata laukums, kas atrodas 40 metru augstumā, 14. stāvā. Laukums ir neparasts, jo to klāj kupols, bet gar malām apskatāmas stikla figūras. Katram, kurš apmeklē muzeja kupolu, paveras fantastiska ainava - plašie meži, zilie ezeri un par "Lietuvas Stounhendžu" dēvētais astoņu staru akmens aplis, kas simbolizē saules ritējumu un četras debesu puses.

Iepazīsti Lietuvas Etnokosmoloģijas muzeja rašanās vēsturi:

20. gs. septiņdesmitajos gados tika meklēta vieta jaunai Lietuvas astronomijas observatorijai, jo veco, Viļņas Universitātes observatoriju Čurļoņa ielā (Čiurlionio g.) Viļņā jau bija ietekmējušas pilsētas gaismas, putekļi un dūmi. Tika apmeklēti daudzi tālu no pilsētu gaismām esoši pakalni, un 1969. gadā tika izvēlēts Molētu (Molėtų) rajonā esošais Kuļoņu (Kulionių) ciema pakalns, kuru ietver pakava formas Želvas (Želvos) ezers. Vieta observatorijai šķita piemērota, un tajā pašā gadā tika sākta celtniecība.

Etnokosmoloģijas ideja radās Molētu rajona Kaldiņu (Kaldinių) pakalnos. Galvenie tās autori bija tā laika Astronomiskās observatorijas personāla daļas vadītājs dr. Gunārs Kakars (Gunaras Kakaras) un Pusvadītāju fizikas institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks dr. Liberts Klimka (Libertas Klimka) – liels etniskās kultūras entuziasts. G. Kakara debesis un L. Klimkas etnoloģija lēnām atrada kopīgus saskares punktus – lietuviešu tautas saikni ar debesīm, Sauli, Mēnesi, zvaigznēm. Tas bija etnokosmoloģijas sākums – gan paša jēdziena, gan nākotnes muzeja pirmsākumi. Tomēr tolaik – no 1970. gada – vēl ilgi netika apspriests etnokosmoloģijas termins.

Molētu astronomiskās observatorijas celtniecība turpinājās. Darbā tika laisti pirmie divi observatorijas teleskopi. Īsas ziņas presē, nekādas reklāmas. Tomēr ar to bija pietiekami – uz observatoriju sāka braukt ekskursijas, grupas, individuālie apmeklētāji. Lielākajai daļai rūpēja jautājums, kas ir astronomiskā observatorija, ko novēro un redz astronomi savos teleskopos. Bet bija arī citādi apmeklētāji, kuri jautāja, kādēļ es, mazs planētas Zemes iedzīvotājs, kuram vajag tik maz astronomiskā mēroga, pārtikas, pajumtes, siltuma, apģērba, – kāpēc eksistēju šādā neprātīgi lielā Visumā? Kāda jēga ir bezgalīgajam Visumam un kāda jēga ir manai eksistencei tajā?

Šie jautājumi tuvina domai, ka astronomiskajā observatorijā jābūt vietai un iespējai, kur cilvēkiem pieskarties virs viņiem esošajai pasaulei, redzēt šīs pasaules attēlus teleskopā, izdzirdēt atbildes uz interesējošiem jautājumiem un radīt jaunus jautājumus par saikni ar Kosmisko pasauli. Šādu ideju atbalstīja arī Jozs Aļģimants Krikštopaitis (Juozas Algimantas Krikštopaitis), fiziķis, kurš vēlāk studējis filozofiju un aizstāvējis fil. hab. doktora disertāciju.

1978. gadā vecajai Viļņas Universitātes astronomiskajai observatorijai apritēja 125 gadi. Pēc L. Klimkas iniciatīvas Molētu astronomiskās observatorijas vienā no teleskopa torņa laukumiem atklāja sabiedrisko muzeju, kurā līdzās pamateksponātiem, vecās Viļņas observatorijas teleskopiem jau bija apskatāmi pirmie etnogrāfiskie eksponāti, kas kādā aspektā atspoguļoja tautas saikni ar Debesu pasauli.

Taču īstajam etnokosmoloģijas idejas iemiesojumam vajadzēja citu individuāli iekārtotu vietu, telpu un ēku. Tiklīdz beidzās observatorijas ciema celtniecība, pēc arhitekta Vītauta Lisauska (Vytauto Lisausko) projekta radās "īpašo uzdevumu astronomiskais paviljons", kas patiesībā bija muzejs.

Vieta tam tika izraudzīta uz atsevišķa, tālāk no observatorijas esoša pakalna, blakus Kuļoņu pilskalnam. Ēkas arhitektūrā atspoguļojas kosmosa un Pasaules koka simbols. Šā koka saknēs – pazemes galerijā, kas atrodas uz pakalna, izveidota ekspozīcija, bet kalna virsotnē pa koka stumbru uz torni jāuzkāpj debesīs, kur augstu virsotnē atrodas teleskops. Kopā ar muzeja ēkām un koncepciju radās arī nosaukums – etnokosmoloģija – lietuviešu tautas izveidotais virs mums esošās pasaules modelis, atzinumi par saziņu ar šo pasauli un pagodinājums, jo tā ir galvenais izejas un tālākās attīstības punktas cilvēka saiknei ar Kosmisko pasauli.

Lietuva atguva neatkarību. Etnokosmoloģijas muzejs bija gandrīz pabeigts. "Literatūras un mākslas" nedēļrakstā tika publicēts programmatisks raksts par etnokosmoloģiju kā jaunu kultūras un zinātnes fenomenu. 1990. gada 15. martā ar Zinātņu akadēmijas prezidija lēmumu tika dibināts Etnokosmoloģijas muzejs kā atsevišķa eksperimentālās laboratorijas "Eksma" apakšnodaļa. Vēlāk pēc Zinātņu akadēmijas priekšlikuma mainījās Etnokosmoloģijas muzeja dibinātājs – par to kļuva jaunā Kultūras un Izglītības ministrija, bet muzejs ieguva jaunu nosaukumu – Etnokosmoloģijas centrs. Pēc neilga laika ministrija sadalījās divās daļās un Etnokosmoloģijas centrs nonāca Kultūras ministrijas pārziņā. 1995. gadā muzejam piešķīra agrāko nosaukumu, un tas kļuva par republikas kategorijas Lietuvas Etnokosmoloģijas muzeju.

Tas bija smags laiks muzejam: līdz galam neiekārtotas telpas, aukstas un mitras administratīvās telpas un liela pretestība no vairāku institūciju puses. Lēnām tika savākti eksponāti, atklāta ekspozīcija, pamazām palielinājās apmeklētāju skaits. 1997. gada 17. septembrī Etnokosmoloģijas muzejam bija lieli svētki – tika laists darbā muzeja teleskops. Tā ir skaista Lietuvas-Itālijas fonda dāvana un starptautiska palīdzība un muzejam. Kupols muzejam jau bija sagatavots, to izdevās nopirkt no Zeisa rūpnīcas, taču samontēt un uzcelt to tornī vajadzēja muzeja darbiniekiem.

2003. gadā Etnokosmoloģijas muzejs beidzot atguva ēkas un zemi, uz kuras tas atrodas. Uzvaru Phare 2000 un Phare PPF konkursos nodrošināja muzeja arhitektūras ideja, projekts un uzsāktie celtniecības darbi. 2007.-2008. gadā tika veikta muzeja rekonstrukcija, ko finansēja saskaņā ar Eiropas struktūrfondu atbalsta līgumu "Lietuvas etnokosmoloģijas muzeja tūrisma kompleksa pakalpojumu attīstība", kura budžets bija 22,317 miljoni litu, no kuriem 2,67 miljonus piešķīra Lietuvas Kultūras ministrija. Celtniecībai un rekonstrukcijai piešķīra 19,942 miljonus litu. Projekta autori ir R. Krištapavičus (R. Krištapavičius) un A. Gudaitis (A. Gudaitis). Celtniecības un rekonstrukcijas darbus veica SIA "Mitnija". Par šiem līdzekļiem tika nopirkts arī moderns apmeklētājiem paredzēts teleskops 80 cm diametrā, attēlu un skaņas aparatūra.

2008. gada novembrī tika pieņemtas pirmās ekskursantu grupas. Arvien palielinoties apmeklētāju skaitam, tika iekārtota iekštelpu un āra ekspozīcija, apmācīti jauni gidi.