26. aprīlis vēsturē: Notiek Černobiļas AES kodolkatastrofa

Foto: Pixabay.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2024.04.26

Mūsdienās vārds Černobiļa pārsvarā uzreiz asociējas ar 1986. gada 26. aprīlī tās atomelektrostacijā notikušo sprādzienu un tam sekojošo milzīgo krīzi.

Černobiļas AES kodolkatastrofa tiek uzskatīta par pasaules vēsturē lielāko kodolkatastrofu un tai ir tikai viena līdzīga - Fukušimas AES avārija.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Margarita Balanas Lielajā dzintarā

11. maijā Liepājas Simfoniskais orķestris 143. koncertsezonu noslēgs kopā ar čellisti Margaritu Balanas

Liepājas reģiona TIB

Lai arī sprādziens notika jau 26. aprīlī, Padomju vara par šo notikumu noklusēja veselas divas dienas - plašāka sabiedrība par notikušo uzzināja tikai sākot ar 28. aprīli, kad radioaktīvās daļiņas jau bija izplatījušās atmosfērā. Tās bija sasniegušas Zviedriju, kur tika novērots paaugstināts radiācijas apjoms un Zviedrija noteica, ka tas nāk no Krievijas. Pēc tam Zviedrijas valdība pieprasīja skaidrojumus PSRS valdībai, kas atzina, ka notikusi katastrofa. Tā bija notikusi Ukrainā esošajā Černobiļas AES ceturtajā reaktorā, laikā, kad tika veikti eksperimentāli darbi. Eksperimenta mērķis bija izstrādāt metodi, kā ātrāk nodrošināt strāvas padevi reaktora dzesēšanas sistēmai ārkārtas izslēgšanas gadījumā. Bija iecerēts, ka darbus pabeigs dienas maiņa, taču tā šos darbus nepaveica līdz galam, jo reaktorā bija citas problēmas. Tāpēc darbus uzticēja nākamajai maiņai - nakts maiņai, kas īsti nebija kompetenta šajos jautājumos, tomēr centās pabeigt darbus. Kļūdas pēc reaktora jauda tika samazināta pārlieku daudz, kas padarīja reaktoru nestabilu, bet eksperimentējot notika strauja jaudas paaugstināšana, kas noveda pie pārkaršanas un radīja mazu eksploziju. Pēc tās sekoja daudz spēcīgāks sprādziens un tam sekoja ugunsgrēks.

Sprādziens no reaktora izsvieda kodoldegvielu un grafīta kontrolstieņu fragmentus. Ugunsdzēsējiem, kas ieradās dažas minūtes pēc avārijas, izdevās apdzēst ugunsgrēku līdz pusseptiņiem rītā, izņemot liesmas, kas plosījās uzsprāgušajā reaktorā. Uzreiz pēc avārijas ceturtajā reaktorā tika mēģināts izmērīt radiāciju, taču lielākā daļa mērierīču bija paredzētas neliela starojuma izmērīšanai. Tikai ap pieciem no rīta nakts maiņas vadītājs tomēr izšķīrās par reaktora izslēgšanu, atstājot tikai tos darbiniekus, kam bija jāuzrauga reaktora dzesēšanas sistēma.

Tikmēr ceturtajā reaktorā turpinājās ugunsgrēks, kas tika neitralizēts tikai 10. maijā. Pār to helikopteri izgāza vairāk nekā 5000 tonnas smilšu, mālu, svinu un boru. Avārijas seku likvidēšanai tika mobilizēti PSRS armijas rezervisti, kam bija jāsavāc bīstamākie atkritumi reaktora iekšienē un jāpiedalās sarkofāga celtniecībā. 1986. gada decembrī tika pabeigts cementa sarkofāgs, kas sedz ceturto reaktoru, neļaujot no tā izkļūt kaitīgajām vielām. Tomēr tas tika uzcelts steigā kā pagaidu risinājums un laika gaitā sāka brukt, tāpēc līdz 2013. gadam bija iecerēts izveidot jaunu sarkofāgu, kas samazinātu apdraudējumu videi un ļautu nojaukt nedrošās struktūras. Naudas trūkuma dēļ jaunā sarkofāga būvi pabeidza tikai 2016. gada novembra beigās.

Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas, 60% radioaktīvo izmešu izkrita Baltkrievijā. Lielās platībās Ukrainā, Baltkrievijā un Krievijā tika evakuēti vairāk kā 336 000 iedzīvotāju. Pēc oficiālās informācijas ar akūtu staru slimību saslima 237 cilvēki, no kuriem trīs mēnešu laikā nomira ap trīsdesmit. Palielinājās saslimstība ar vairogdziedzera vēzi. Tā kā radioaktīvie elementi lēnām sabrūk, radiācijas piesārņojums laika gaitā ir mazinājies. Slēgtajā zonā ap AES palielinājās bioloģiskā daudzveidība un 2007. gadā Ukraina to atzina par aizsargājamu teritoriju. Daba šajā teritorijā ir maz pētīta, konstatēts, ka dažām sugām radiācijas ietekmē radušās nelielas mutācijas, taču tiek uzskatīts, ka augiem un dzīvniekiem varētu būt izstrādājušies aizsargmehānismi pret radiāciju.