Vecrīgas viesnīcā «Roma» uzņems klientus par cenu, kādu tie piedāvās paši

"Mēs esam atvēruši durvis klientiem, kas vēlas pašizolēties par cenu, ko viņi paši nosauks. Manējie instruēti, kas jādara, bet - ja baidīsies, es pati visu izdarīšu. Dzīvoju tur tagad uz vietas!".

Raksts turpinās pēc reklāmas

Sējas svētki Ausekļu dzirnavās!

Baudi notikumiem bagātu dienu Ausekļu dzirnavās!

Bauskas TIC

Savukārt sociālajā tīklā Facebook.com 2020. gada 16. martā uzņēmēja Linda Mūrniece publicējusi aizkustinošu ierakstu par šī brīža situāciju un to, cik atbildīga un reizē bezspēcīga šobrīd jūtas:

"Šodien atkal bija diena, kas tāda pirmo reizi. Pirmdiena pēc krīzes pasludināšanas. Iepriekšējo reizi kad nezināju, kas notiks tālāk, bija 2011. gadā. Kad demisionēju no iekšlietu ministres amata. Tad man bija divi mazi bērni, kredītsaistības, nezināma nākotne un tikai es pati par to atbildīga.

Šodiena. Man ir divi lieli bērni, par kuriem es joprojām atbildu. Man ir 50 darbinieki, par kuriem es atbildu. Man ir uzņēmums un septiņu stāvu ēka ar visām no tā izrietošajām sekām. Man ir liels kredīts un ikdienas maksājumi uzņēmumā, kas pārsniedz dažu tūkstošu robežu.

Tomēr - visvairāk man ir MANĒJIE. Mājās, darbā un - kā izrādās - arī uz ielas un sociālajos tīklos, pagātnē un tagadnē sastapti cilvēki.

Jā, šis tehniski ir problēmu risināšanas laiks. Mēs tā vai citādi ar visu tiksim galā, jo nav daudz citu iespēju. Palīdzot viens otram un sagaidot (cerams) palīdzību no valsts.

Tomēr šis ir arī cilvēcības un atklāsmju laiks.

Savai otrajai ģimenei pateicu, ka nezinu, vai viņi saņems nākamo algu, jo mūsu ienākumi ir 0. Tomēr - mēs varam būt kopā un viesnīca ir mums mājas, ja kādam tās vajag. Ziniet - lielākā daļa no viņiem palika. Nezinot, ar ko tas beigsies. Viņi vienkārši pateica, ka mēs kopā ar to tiksim galā!

Un tad sāka nākt arī citi MANĒJIE. Izdzert pa kafijai bārā un samaksāt par to. Atdot sen aizmirstus parādus. Nopirkt vīnu, kaut paši to nekad nedzers. Piedāvāt palīdzību. Rakstīt idejas un ieteikumus, kā rīkoties. Būt blakus. Atbalstīt. Piezvanīt. Uzrakstīt, cik daudz es viņiem nozīmēju.

Neslēpšu. Es ik pa laikam raudu. No bezspēcības un tad atkal no aizkustinājuma.

Un pat mūsu bāra papagailis uzvedas citādāk. Nojaušot, ka nekas nebūs kā agrāk.

Cilvēcība pāri visam. Esam viens otram līdzās un esam viens otram plecs un roka, kas pastiepjas, lai izglābtu, ja vajag!"