26. jūnijs vēsturē: Rīgā notiek I Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki

Foto: Baltictravelnews.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.06.26

1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam Rīgā norisinājās pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Tajos piedalījās 46 kori (pieteikušies bija 53) ar kopējo dziedātāju skaitu - 1003.

No Vidzemes ieradās 34 kori (tai skaitā 5 no Rīgas) ar 699 dziedātājiem, bet no Kurzemes un Zemgales - 12 kori ar 320 dziedātājiem un orķestrantiem. Pavisam bija 1019 dalībnieki, no tiem 1003 dziedātāji un 16 orķestri (791 vīrietis un 212 sievietes). Svētku virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos bija apmēram 20 000 skatītāju.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ģimeņu diena ar kajakiem un spēlēm RĒZEKNĒ

27. jūnijā Kovšu ezera pludmalē gaida Ģimeņu diena ar orientēšanos, āra spēlēm, kajakiem, gardumiem un aizraujošiem izaicinājumiem visām paaudzēm!

Rēzeknes pilsētas TIC

Svētkus atklāja 26. jūnijā plkst. 14.00 Rīgas Latviešu biedrības namā. Pēc svētku rīcības komitejas priekšnieka Riharda Tomsona un arhitekta Jāņa Baumaņa runas Baltijas skolotāju semināra koris Jāņa Dreiberģa vadībā pirmo reizi atskaņoja Kārļa Baumaņa "Dievs, svētī Latviju". Pēc tam, Vāgnera Tanheizera maršam skanot, zālē ienesa svētku karogu "Līgo".

Šajos svētkos norisinajās arī svinīgais svētku gājiens. Kori ar diriģentiem un svētku rīkotājiem sapulcējās pie Rīgas Latviešu Biedrības (RLB) nama, no kurienes sākās gā­jiens uz svētku vietu Ķeizardārzā. Pēc Aleksandra Vēbera (Varaidošu Zandera) atmiņām "Tā bija nepārre­dzama gara rinda, kas kā kāda raiba čūska vijās pa pilsētas ielām. No lēnas vēsmiņas vēdi­nāti, dziedātāju biedrību karogi jautri un lepni plivinājās pār dziedātāju galvām..." Gājiena priekšgalā jāja žandarmi, kam sekoja kara orķestra vienība. Tad nāca RLB un Līgo karogs, ko nesis Cimzes skolotāju semināra audzēknis Ūdris, kam izlozes kārtībā sekoja kori ar sa­viem karogiem. Gājiens cauri Rīgas patriciešu rajonam uz ielām izvilināja daudz skatītāju. Pēc Vietalvas kora dalībnieka Andreja Jankava 1926. gadā rakstītā: nekad vairs neesmu sirdī sajutis tādu pašapzinīgu lepnumu, kā ejot slēgtās rindās zem savu dziedoņu pulciņa greznā karoga un redzot uz mums vēr­stus tik daudz ziņkārīgus skatus, gan apbrīnojošus, gan skaudīgus, pat ironizējošus, uz mums, tās tautas jaunekļiem, kuru smadzenēs pēc tā laika "dižciltīgo" analizēs Augstais Radītājs neesot ierādījis telpas augstākai kultūrai. Man šķita, ka ar pirmiem svētkiem mēs saplosījām šo vīru iedomas un gāzām kaunā viņu politisko tuvre­dzību. Tad mums ari iezagās sirdī tā apziņa, ka "mums pieder nākamie laiki!"