Pēc skursteņkūkām uz barona fon Etingena zirgu stalli

Inese Minova | 2021.03.06

Saldā kanēļa smarža vilina piestāt pie nelielas pārvietojamas ceptuvītes Kalkūnes centrā kādreizējā barona fon Etingena īpašumā. Vietā, kur savulaik atradās muižkunga zirgu stallis, pamazām top jauna kultūrvieta Daugavpils novadā “August Platz”. Te radoši darbojas vietējā iedzīvotāja Svetlana Smirnova kopā ar dzīvesbiedru, soli pa solim īstenojot savas idejas un piedāvājot ikvienam izbaudīt neparastu našķi un iepazīt Kalkūnes vēsturi.

Transilvānijas garšas

Raksts turpinās pēc reklāmas

Aktuālās izstādes Liepājā

Iepazīsties ar šī brīža aktuālajām izstādēm Liepājā – ieplāno un iedvesmojies!

Liepājas reģiona TIB

Saimnieces smaids noslēpts zem aizsargmaskas, bet viesmīlība un enerģija plūst pāri malām. Pandēmija un lielais sals šoziem nedaudz iedragājis plānus, bet nav licis nolaist rokas. Miniceptuvē viņa apmeklētāju acu priekšā uzbur īstu konditorejas šedevru – skursteņkūkas, kuru tradīcijas nāk no Ungārijas, Rumānijas un Čehijas.

Reiz, kāda projekta ietvaros pavadot divas nedēļas Transilvānijā, Svetlanai izdevās nogaršot rumāņu tradicionālo ēdienu, ko tur dēvē par kurtoškalacs. Līdzīgs našķis top arī Čehijā, saukts par trdelniky, bet Vācijā par baumstriezels.

Interesants ir pats cepšanas process, ko ārvalstīs kafejnīcu apmeklētāji vienmēr var vērot klātienē. Īpaši pagatavota rauga mīkla tiek izrullēta garā strēmelē un aptīta ap koka formiņu, pieplacināta un ievietota krāsnī, kur kūka diezgan ātri top gatava. Vēl kūpošo kūku bagātīgi apviļā cukura un kanēļa maisījumā, taču pēc sirds patikas maisījumu var variēt, izmantojot citas sastāvdaļas. Vērot šo procesu piedāvā arī Svetlana, kurai tā ir gluži kā meditācija. Viņa aicina kūpošo našķi baudīt uzreiz, kamēr karsts, jo tā esot visgardāk.  Līdzīgu skursteņkūku esmu garšojusi Budapeštā, taču Kalkūnē tapusī vairāk iet pie sirds un gluži vai kūst uz mēles.

Pirmo reizi Svetlana savu našķi piedāvājusi baudīt pērn Rīgas ielas svētku apmeklētājiem pirmā “street food” festivāla laikā. Kūka izrādījās ļoti pieprasīta. Šobrīd Svetlanas ceptās kūkas ir Kalkūnes pagasta “rozīnīte”. Nesteidzīgie turpat var iemalkot arī tēju, kafiju vai bezalkoholisko karstvīnu, pie viena noklausoties saimnieces stāstījumā par šīs vietas vēsturi.

Boče un kvests kalkūniešu gaumē

Bijušajos zirgu staļļos pamazām top jauns kultūras un tūrisma objekts. Dažas ieceres Svetlana jau īstenojusi, bet turpmāko plānu vēl daudz.

“Kalkūni ir mana dzimtene, te dzīvoja mani vecvecāki. Mans vectēvs agrāk katru vakaru ņēma rokās akordeonu un pagalmā uzspēlēja. Kaimiņi te agrāk bija ļoti draudzīgi, visi nāca ārā, nesa līdzi ko ēdamu. Principā baltā galdauta svētki mums te bija katru vakaru. Uzskatu par savu misiju – izdarīt kaut ko labu savai dzimtajai vietai,” saka Svetlana, kura mīļā piemiņā joprojām glabā vectēva mūzikas instrumentu.

Kalkūni allaž esot uzskatīti par rūpniecisko zonu, kur vienīgais apskates objekts ir muižas ēka, kas reiz piederējusi baronam Augustam fon Etingenam. Pašlaik ēka ir Labklājības ministrijas īpašumā, pamazām iet postā, apjozta ar žogu un apmeklētājiem nav pieejama.

Netālu no muižas reiz atradās muižnieka zirgu stallis, no kura par nožēlu palikušas vien drupas. Dzīvojot blakusmājā, Svetlana gadiem ilgi ar skumjām noraudzījusies uz postažu staļļa drupās. Teritorija bija ļoti aizlaista un piemēslota. Viņai vienmēr bijusi interese izpētīt, kas te agrāk atradies.

Pēc izglītības Svetlana ir filologs, strādājusi arī par gidi, vēlāk par menedžeri būvniecības firmā. Kad darbs firmā izsīka, papildinājusi bezdarbnieku rindas un caur NVA iesaistījās projektā komercdarbības uzsākšanai, uzrakstīja biznesa plānu un saņēma nelielu finansējumu savas ieceres īstenošanas uzsākšanai. Gatavošana ir viena no viņas mīļākajām nodarbēm, savas prasmes nolēmusi likt lietā, izveidojot nelielu ceptuvi.

Bijušā staļļa teritoriju ģimene nomā no privātīpašnieka. Pašu spēkiem to iztīrīja no gružiem, par projekta līdzekļiem izveidoja tualetes, nelielu āra lapeni un vagoniņu, kur var pārģērbties viesmākslinieki. Caur LAD projektu iegādājās dārza mēbeles un virtuves aprīkojumu.

Paralēli pirms trim gadiem Svetlana izveidoja savu biedrību “Kalkuna Nova”, ar kuras starpniecību izdodas piesaistīt finansējumu savām idejām. Ar Daugavpils novada domes atbalstu izveidojusi āra stendus, kuros apkopota Kalkūnes pagasta un muižas vēsture. Savākt un apkopot vēstures faktus talkā nāca vēsturniece Brigita Madelāne. Svetlana iecerējusi te izveidot arī “zaļo” skatuvi, lai var rīkot brīvdabas teātra izrādes. Viņai izveidojusies cieša sadarbība ar Rēzeknes teātri “Joriks”.

Ap stalli jau labiekārtota teritorija, sastādīti dažādi košumaugi. Svetlanu atbalsta viņas mamma un vīrs. Turpat blakus atrodas Kalkūnes pagasta jauniešu centrs, ar jaunatni Svetlanai veidojas cieša sadarbība.

Jaunajai kultūrvietai Svetlana izvēlējusies nosaukums “August Platz” par godu baronam Augustam fon Etingenam. “Viņš bija ļoti interesanta personība, vairākus gadus bijis Rīgas mērs, uzcēla Kalkūnē savu māju, kas izskatās kā viduslaiku pils. Viņa muiža bijusi kā atsevišķa valsts ar savu valodu – vācu valodu. Kalkūne bija arī pasta trakta Sanktpēterburga-Varšava pieturas punkts,” saka saimniece. Viņa zina stāstīt arī daudzus citus interesantus faktus par Kalkūnes pagastu, proti, to varot saukt par Dinaburgas ķieģeļu dzimteni, jo šeit atradās ķieģeļu rūpnīca, kur ražots celtniecības materiāls Dinaburgas cietokšņa neieņemamajām sienām. Kalkūnes pagastā ražots raugs, ko izmantoja pīrāgos visā Krievijas impērijā, bet slavenajam Kalkūnes spirta rūpnīcā ražotajam liķierim esot pievienotas īsta zelta pārslas. Kalkūnes pagastā bērnības gadus pavadīja izcilais latviešu dzejnieks Rainis, bet par spirta rūpnīcas grāmatvedi strādājis pirmais igauņu dramaturgs Augusts Kicbergs. Pēc vēsturnieku versijas te kādreiz pie saviem radiniekiem dzīvojusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par ķeizarieni Katrīnu I.

Šos un citus vēstures faktus var uzzināt, apmeklējot “August Platz”, turklāt saimniece reizē ar stāstījumu un gardām kūkām piedāvās uzspēlēt vismaz 3000 gadus veco boče spēli un iziet neparastu kvestu, kā arī iegādādies neparastus suvenīrus, ko izgatavo Svetlanas māsīca.

Svetlana ar nepacietību gaida pavasari un ierobežojumu atcelšanu, lai var rīkot dažādus kultūras pasākumus. Viņa redz “August Platz” kā ģimenes atpūtas centru, kur var lietderīgi pavadīt laiku un no augstienes baudīt skaisto panorāmas skatu uz pilsētu. Viņa vēlas, lai vietējie uzzina savu vēsturi un biežāk sanāk kopā gluži kā tolaik, kad skanēja vectēva akordeons.