24. jūnijs vēsturē: tiek svinēti Jāņi

Foto: celotajs.lv | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.06.24

Jāņi ir latviešu gadskārtas svētki, ko svin vasaras saulgriežu laikā, kad ir visīsākā nakts un visgarākā diena. Valsts noteiktā Jāņu diena ir 24. jūnijā, kas ir dažas dienas vēlāk par vasaras saulgriežiem. Daļa latviešu diasporas Sibīrijā — 19. gadsimta latviešu kolonistu pēcteči Jāņus svin pēc vecā stila 6. un 7. jūlijā.

Tie ir latviešu tautas lielākie un tradīcijām bagātākie svētki, kurus svin visas paaudzes un visas sabiedrības grupas. Vēsturiski Zāļu diena saistās ar vasaras saulgriežiem, taču datumu nesakritības dēļ saulgriežu svinēšana dažkārt tiek nodalīta no Jāņu dienas.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Lai skaisti un tradīcijām bagāti svētki!

Lai skaisti un tradīcijām bagāti Līgo svētki!

Ventspils TIC

Viena no būtiskākajām Jāņu tradīcijām ir pīt vainagus. Sievietēm vainagi tiek pīti no puķēm, bet vīriešiem vainagi parasti ir no ozola lapām. Līgošana bieži tiek saistīta ar auglības kultu un nelaimju novēršanu.

Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. Vēsturnieks Leonīds Arbuzovs pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem pieminējis dažus ievērības cienīgus faktus par Rīgas alus un vīna nesēju amata biedrību. Alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde, saukta par Jāņa ģildi, pastāvēja no 1396. gada līdz pat 1870. gadiem. Tajā lielākoties bija latvieši un jau no 1517. gada arī amata vecākie šajā brālībā bija latvieši. Ierakstus biedrības grāmatās parasti veica garīdznieki. Tieši tajās atrodami vecākie ieraksti latviešu valodā — jau no 15. gadsimta. Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bija pat savs altāris par godu tās aizbildnim Jānim Kristītājam. Būtiska vieta šīs ģildes tradīcijās bija kopīgai svētku svinēšanai, īpašu godu izrādot Jānim Kristītājam, par kura dzimšanas dienu kristīgā baznīca pieņēmusi 24. jūniju.

Tradīcijas

Jāņuzāļu plūkšana, mājas un sētas rotāšana

Pie Jāņuzālēm piederēja gandrīz visi lakstaugi, bet īpaši madaras, ņerbules (nārbuļi jeb zilgalvītes), dedestiņas, āboliņš u.c. Ar tām izpušķoja istabas, sētu, pagalmu, tās vija arī vainagos. No kokiem pušķošanai noderīgas bija bērza meijas un ozola zari. Pie vārtiem un visām durvīm piesēja pīlādža vai bērza meijas. Gan istabā, gan klētī un kūtī tika liktas meijas un aiz griestu sijām aizbāzti nolauzti ozolu, pīlādžu un liepu zari. Ļauno garu un raganu atvairīšanai izmantoja ērkšķus, dadžus un nātres

Jāņu vainagu vīšana

Vainaga aplis, tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizēja sauli. Vainagu vīšanai izmantoja dažādus ziedus. Ticēja, ka no trejdeviņām puķēm un zālēm pīts vainags pasargā no nelaimēm un slimībām, atvaira skauģus un nelabvēļus. Tā kā ozoli bija svēti koki, pēc senākajām tradīcijām ozolu vainagu valkāt varēja tikai vīrs vārdā Jānis, viņš arī bija Jāņa tēvs un galvenā svētku persona.

Jāņuguns dedzināšana

Jāņuguns (arī pūdeļa, pundeļa, Jāņu sveces, raganas dedzināšana) dedzināšana no saules rieta līdz lēktam ir saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz nākamo saules gadu. Uguns dedzināšanas vietai jābūt apkārtnes augstākajā vietā, var izmantot arī darvas mucu vai darvotu riteni kārts galā.

Dziesmu dziedāšana

Līgošana ir Jāņu dziesmu dziedāšana, kas saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Līgošanu Jāņu naktī iesāka pēc vakariņām un turpināja visu nakti gandrīz līdz saules lēktam pie Jāņuguns un arī ejot no mājas uz māju.

Alus un siers

Jāņa dienā dzēra alu un ēda Jāņu sieru, lai nākamajā vasarā augtu mieži un govis dotu vairāk piena. Arī aplīgotājus no kaimiņu mājām pacienāja gan ar sieru, gan ar alu.

To atrodot, varēja iegūt bagātību un laimi, izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. „Kas iegūst papardes ziedu, tas ir laimīgs, jo tam piepildās viss, ko viņš vēlas. Zieda iegūšanu kavē ļauni gari un tikai drošs cilvēks var to iegūt”.

Lēkšana pār ugunskuru

Kad uguns jau mazāka, drosmīgākie lec pāri ugunskuram pa vienam vai pāros, tādā veidā sevi attīrot.