Andra Tomase: Atgriešanās pie klātienes darba, pārcelšanās – kāpēc dzīvnieki nonāk patversmē?

Marta Mackeviča | 2022.08.15

Pēc vairākiem gadiem, kas aizvadīti pandēmijas zīmē, vērojamas dažādas sekas, viena no tām – vairāk dzīvnieku, kas saimniekiem vairāk nav vajadzīgi. Pandēmijas un mājsēdes laikā, kad daudzi strādāja attālināti, ne vienā vien mājsaimniecībā radās doma par suņa vai kaķa nepieciešamību, lai mājās pavadītais laiks nebūtu tik garlaicīgs. Diemžēl, atgriežoties pie dzīves pirmspandēmijas režīmā, lielai daļai dzīvnieki izrādījušies lieki un situācija šobrīd ir katastrofāla. Tam piekrīt visi kolēģi, ar kuriem sadarbojamies un kontaktējamies, pauž Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase

Mājsēdes beigas jūtamas arī patversmē  

Raksts turpinās pēc reklāmas

Viesu māja „Ozoliņi”

Viesu māja „Ozoliņi” atrodas Tabores pagastā, 7 km attālumā no Daugavpils pilsētas centra.

Augšdaugavas novada Tūrisma nodaļa

Biedrībā “Ar sirdi delnā”, kas ir privāta iniciatīva, dzīvo aptuveni 120 suņi un 40 kaķi. Ceļi, kā dzīvnieki nonākuši pie mums, ir dažādi, tomēr pēdējā laikā ir novērotas vairākas tendences. Daļa sabiedrības attiecībā pret dzīvniekiem joprojām rīkojas bezatbildīgi un vieglprātīgi, nedomājot ilgtermiņā. Sākoties pandēmijai un mājsēdes periodam, bija skaidrs, ka ātrāk vai vēlāk, bet šāda situācija beigsies. Mājsēde bija risinājums noteiktam laika posmam, tāpēc man vēl mazāk saprotama to cilvēku rīcība, kuri šajā laikā paņēma suni vai kaķi, apzinoties, ka kādā brīdī būs jāatgriežas ierastajā darba ritmā. Atsākoties darbam klātienē, daļā gadījumu šie suņi tagad visu dienu pavada dzīvoklī vai mājā vieni paši, bez regulārām pastaigām, bet vēl daļa nonāk patversmēs. Šo dzīvnieku skaits aug ārkārtīgā ātrumā.

Dodas uz ārzemēm bez mājdzīvniekiem

Vēl viens no iemesliem, kādēļ dzīvnieki nonāk patversmē, ir saimnieku pārcelšanās uz dzīvi ārvalstīs. Dzīves dārdzības un nenoteiktības dēļ arī prombraucēju skaits arvien palielinās. Burtiski tikko, kad sākās peripetijas ar elektroenerģijas cenām, tas uzreiz atsaucās arī uz dzīvniekiem un, secīgi, uz mums. Kāpēc, dodoties prom, dzīvnieki netiek ņemti līdzi? Daži nevēlas iet cauri visam birokrātiskajam procesam, lai dzīvnieku varētu vest līdzi, daļa negrib segt papildus izmaksas, taču kopā jautājums, protams, atkal ir par atbildības sajūtas trūkumu.

“Sunim jaunajā mājoklī nebūs vietas”

Pārsteidzoši ir arī gadījumi, kad saimnieki atsakās no saviem mājdzīvniekiem, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, piemēram, no mājas uz dzīvokli. Esmu dzirdējusi argumentus – sunim jaunajā dzīvoklī nebūs vietas. Kā tad tas ir? Vai suns pēkšņi kļūst tik liels, ka nevar ieiet pa durvīm? Protams, ja dzīvnieks ir pieradis pie dzīves privātmājā ar žogu, pārceļoties uz dzīvokli, viņam nāksies pielāgoties. Tāpat kā cilvēkiem. Taču nav iemesls, lai pamestu savu mājdzīvnieku.

Saimnieku ģimenes un radu lēmums

Tāpat nereti ir situācijas, kad dzīvnieku uz patversmi atved saimnieka ģimenes locekļi vai radinieki. Visbiežāk, ja suņa vai kaķa saimnieks ir gados un vairs nespēj parūpēties par dzīvnieku, ir nonācis slimnīcā vai aizgājis mūžībā.

“Atrastie” uz ielas

Jāpiezīmē, ka daļā gadījumu ir grūti uzzināt patiesos iemeslus, kādēļ saimnieki pamet savus suņus vai kaķus. Cilvēki stāsta par pārcelšanos vai citām izmaiņām dzīvē, reizēm par finansiālām problēmām, bet ilgstošā pieredze šajā jomā ļauj gana ātri saprast, kad cilvēki melo. Un par īstajiem iemesliem, kādēļ pamet savus dzīvniekus, cilvēki mēdz melot gana bieži. Reizēm, mēģinot atdot patversmē savu mājas mīluli, cilvēki stāsta, ka atraduši dzīvnieku uz ielas.

Pieņemot lēmumu par mājdzīvnieku, neatkarīgi no tā, vai runa ir par kaķi vai izmēros lielu suni, ir jādomā ilgtermiņā. Suns vai kaķis nav viena vai piecu, vai pat desmit gadu jautājums. Šādi lēmumi nedrīkst tikt pieņemti vieglprātīgi, mirkļa iegribas rezultātā.