Travelnews.lv redaktore: Kad mēģinājums sākt dzīvot zaļāk izgāžas ar blīkšķi

Ludmila Glazunova | 2024.01.23

Travelnews.lv, atsaucoties uz virkni dažādiem ekspertiem dažādās valstīs, zaļajām politikām, klimata nedienām utt. ir rakstījis rakstus par zaļāku dzīvesveidu, automašīnas vietā izmantojot vilcienu, sapratu, ka nu ir laiks šos rakstu darbus pārvērst realitātē. Gala rezultāts satriecošs – pēc divarpus gara brauciena no darba uz mājām dzeru zāļu tējas un raidu gaišas domas, lai pilošais deguns nepārsteidz mani pēc dažām stundām ar nepatīkamu aizlikumu un ķermeņa temperatūra nepārsniedz normu...

Tātad, ar vēlmi dzīvot zaļāk, veselīgāk, klimatam draudzīgāk un arī maciņam izdevīgāk, nolēmu no Jūrmalas uz Rīgu doties ar vilcienu, pie vienām sāpēm arī izmēģināt jaunos “vai vai” vilcienus, kā arī jūrmalnieka kartes priekšrocības.
22. janvāra rīts. Viss notiek bez mazākās aizķeršanās – Dubultu kasē, uzrādot jūrmalnieka karti, tiekot pie pašvaldības kompensētās biļetes, un mierīgu sirdi dodos uz Darba tikšanos. Vilciens (jāpiebilst, ka vecais) pienāk laikus.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Markku Lepistö & Mikko Helenius

29. novembrī plkst.19.00 Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā koncertēs ievērojamais somu akordeonists Markku Lepistö duetā ar ērģelnieku Mikko Helenius.

EUR 25 | Valmieras novada Tūrisma pārvalde

Ērti iekārtojos beņķī, lepni konduktoram parādu savu brīvbiļeti, izvelku datoru un sāku strādāt. Pa ausu galam dzirdu kādu kundzīti runājam, ka kasē nav paguvusi tikt pie brīvbiļetes, taču konduktors viņai izskaidroja, ka, iegādājoties biļeti vilcienā, tomēr jāmaksā naudiņa. Jūrmalnieku brīvās biļetes varot nopirkt vien kasēs vai internetā.

Šo sarunu nez kāpēc piefiksēju, bet jau pēc minūtes aizmirstu, iegrimstot tūrisma ziņu plūsmā un izmantoju brauciena laiku, lai ražīgi pastrādātu, pie sevis nopriecājoties, ka, braucot ar auto, tik efektīvi laiku tomēr neizdodas samenedžēt.

Darba diena ražīgi nostrādāta, visiem palielos, cik zaļi dzīvoju, un cik tas ir efektīvi – vārdu sakot, saslavēju vilcienu satiksmi uz pilnu klapi. Un tad sāku plānot atpakaļceļu. Uzdevums – no “Turības” tikt līdz Jūrmalai. Kas tad tur? Nieks vien. Piereģistrējos “ViVi” aplikācijā (jo zinu, ka “Turības” stacijā kases nav kā šķiras), atrodu fantastiski jauku savienojumu caur Torņakalnu, nopērku biļeti (iedomājieties, tikai 86 centi!), un dodos ceļā.

Paredzētajā laikā vilciena nav. Nosūkstos, jo laiks starp vilcieniem nemaz nav tik liels. Stacijā gozējas daži ļautiņi, kas nepacietīgi mīņājas. Paiet desmit minūtes. Vilciena nav. Daži ļautiņi atmet ar roku, un pazūd tumsā. Es pacietīgi gaidu, kā jau zaļā dzīvesveida piekritēja. Rokas sasalušas ragā, tomēr atveru “ViVi” aplikāciju, un aktuālajā informācijā redzu, ka vilciens no Jelgavas kavēsies. Labi, audzēju pacietību. Kad stacijā, gaidot un mīņājoties pagājušas jau apmēram 35 minūtes, deguns sāk pilēt, kāju pirksti kļuvuši nejūtīgi, rokas īsti vairs neklausa, notiek brīnums – pienāk vilciens. Turklāt kāds! Dīzeļvilciens! Priecīgi lecu tādā iekšā – silti, labi, beņķi mīksti, ar pagalvi! Tā tik ir dzīve!

Rožainā dzīve beidzās pēc dažām minūtēm, kad bija jāizkāpj Torņakalnā. Saprotot, ka kavējas arī vilciens uz Sloku, domāju – tas taču nekas. Iegādāšos savu jūrmalnieka biļeti, pasēdēšu siltā stacijā, sasildīšos – nekas ļauns jau nenotiks!

Notika... Izrādījās, ka Torņakalna stacijā kases nestrādā. Labi, esmu taču 21. gadsimta cilvēks, ar tehnoloģijām uz “Tu”. Atcerējos no rīta vilcienā dzirdēto kundzītes un konduktora dialogu, ka jūrmalnieka biļeti var nopirkt internetā. Mēģināju gan šā, gan tā, taču ieraudzīt to cenu, kas man kā jūrmalniecei pienāktos, proti, 0,00 EUR, neizdevās. Atvēru vēlreiz aktuālo informāciju. Sapratu, ka vilciena uz Jūrmalu tik drīz nebūs un, jautājums, vai tas vispār būs... Sapiktojos un uzņēmu kursu uz autobusa pieturu. Sak’, lai arī ne tik draudzīgi klimatam, tomēr ir cerība tikt mājās. Vismaz kaut kad.

Mikriņu sagaidīju. Godīgi samaksāju naudiņu un braucu siltumā mājās sevi lamājot par dumjo ideju ziemas laikā eksperimentēt ar zaļo dzīvesveidu. Cerētās stundas vietā no tā brīža, kā pametu biroju līdz brīdim, kad tiku mājās, pagāja divarpus stundas. Ar auto (jā, krietni klimatam nedraudzīgāk) būtu bijušas maksimums 40 minūtes...
Vai es vēlreiz atkārtošu šādu zaļo eksperimentu? Iespējams, bet ne tuvākajā nākotnē! Varbūt vasarā...