Krustpils pilī aplūkojama unikāla porcelāna izstāde

Elmārs Barkāns | 2024.03.18

Krustpils pilī atklāta vēl nebijuša izstāde “Uzdzīves porcelāns”, kurā pirmo reizi Latvijā eksponēti trauki no Mārtiņa Eglīša un Gunta Arāja privātkolekcijas. Trauki ar unikāliem logo apliecina to kādreizējo piederību savulaik leģendāriem Latvijas ēdināšanas uzņēmumiem no visas valsts – restorāniem, kafejnīcām un viesnīcām, sākot no 19. gadsimta beigām līdz pat šī gadsimta gadu sākumam, no Kurzemes līdz Latgalei, un, protams, tostarp arī no Jēkabpils.

Uzsverot šīs kolekcijas pasaules pirmizrādes unikālo vietu – Krustpils pili, izstādē iekārots arī speciāls kabinets – “ēdamistaba”, kurā izlikti trauki no kādreiz populārā Jēkabpils restorāna “Daugava” Brīvības ielā.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Eiropas Muzeju nakts Liepājā

Sestdien, 18. maijā, no plkst. 19 līdz 01 ikviens liepājnieks un vēju pilsētas viesis ir aicināts ļauties Eiropas Muzeju nakts Liepājā rosībai.

Liepājas reģiona TIB

Mārtiņš Eglītis stāsta, ka izstādes “Uzdzīves porcelāns 100 gados” pamats ir apzināti veidota trauku privātkolekcija. Tomēr kolekcijas nosaukumā piesauktie 100 gadi ir tikai aptuvens laika nogrieznis, jo, visticamāk, tas tomēr ir lielāks.

“Šīs kolekcijas atlases princips slēpjas faktā, ka ir apzināti vākti Latvijā ražoti un ar Latviju saistīti trauki, tā veidojot neparastu Latvijas kultūrtelpas karti, savā veidā to saistot ar jau piemirstu mākslas vēstures gaitu. Izstādē parādīt zudušos interjerus gan ir neiespējami, jo tas prasa gan padziļinātu izpēti, gan arī citu formātu – katalogu vai grāmatu.

Švītīgo nosaukumu “Uzdzīves porcelāns” izvēlējāmies, lai izceltu neikdienišķo aspektu, jo, lai cik turīgs būtu ēdējs jeb uzdzīves baudītājs, tā tomēr nav ikdienas rutīna – ieturēties restorānā pie balti klāta galda. Vismaz ne tajā laikā, par kuru liecina šie priekšmeti. Tiesa gan, kolekcijā esošie slimnīcu vai Sarkanā krusta trauki nez vai būtu pieskaitāmi pie uzdzīves baudīšanas piederumiem, bet varbūt tomēr tie ir nesuši kādu prieka dzirksti sirdzējam?”

Interesanti, ka starp šīs apjomīgās kolekcijas (bet ne pilnīgās, protams) priekšmetiem tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tādi, kas būtu noliekami savā vēsturiskajā vietā, bet sen vairs ne interjerā. Tā nu ir sanācis zināms paradokss, ka trauslais porcelāns un nedaudz izturīgākais fajanss ir pārdzīvojis savas vēsturiskās robežas.