Dudaryk un Jasmīnas koris koncertā Ukrainas atbalstam

Aigars Reinis | 2024.06.11

Ukrainas Nacionālais vīru koris DUDARYK un Jasmīnas koris vienosies kopīgā labdarības koncertā, kurā izskanēs Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg” un ukraiņu garīgā mūzika. Koncerts notiks piektdien, 14. jūnijā pl. 19.00 Rīgas Domā, dienā, kad Latvijā pieminam komunistiskā genocīda upurus, savukārt Lūcijas Garūtas tēvreizē lūgsimies par traģisko Ukrainas likteni un ukraiņu ciešanām šobrīd notiekošajā cīņā par brīvību. Koncertā piedalīsies arī tenors Mārtiņš Zvīgulis, baritons Mārtiņš Burke – Burkevics un ērģelnieks Aigars Reinis. Pie diriģenta pults Vita Timermane un Dmitro Katsals (Ukraina). Ieeja koncertā par ziedojumiem Ukrainas aizstāvjiem. Domāsim par iznīcības traģiskajām sekām, ko piedzīvojusi Latvija lielā kaimiņa važās iekalta, bet reizē arī atbalstīsim Ukrainu – šoreiz esot klāt koncertā Rīgas Domā!

Lūcijai Garūtai bija lemts dramatisks liktenis. Viņa vairākkārt pārdzīvoja tuvu cilvēku traģisku zaudējumu, vairākus no viņas lielajiem, nozīmīgajiem darbiem okupācijas vara aizliedza, un var minēt, ka tikai personisku un profesionālu ienaidnieku trūkums komponistes neparasti smalkjūtīgā rakstura dēļ viņu paglāba no deportācijas un nāves izsūtījumā; tāpat arī Garūtai negāja secen nicinošā attieksme pret jebkuru latviešu autoru, kurš uzdrošinājies radīt jaundarbu operas žanrā – viņas opera „Sudrabotais putns” pirmizrādi gaida vēl tagad. Taču Lūcijai Garūtai bija lemts arī laimīgs liktenis. Savulaik aizliegto komponistes klavierkoncertu spēlē aizvien no jauna, pianisti atceras arī par Garūtas skaņdarbiem klavierēm solo, repertuārā atrodas viņas vokālā un instrumentālā kamermūzika. Viņa saglabāja humānus ideālus arī okupācijas režīma apstākļos, par ko liecina, piemēram, oratorija „Dzīvā kvēle”, komponiste, rakstot kantāti „Viņš lido”, spēja saskatīt cilvēka gara triumfu arī drūmajā padomju realitātē, bet kantāti „Pavasara vējos” vēl pavisam nesen atskaņoja 2018. gada Dziesmu svētku vokāli simfoniskās mūzikas koncertā.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Rēzeknes pusmaratons atgriežas pilsētā

Sportiska un iedvesmojoša atmosfēra, ērta, bet ne garlaicīga skrējiena trase, kas ved cauri skaistām un zaļām pilsētas teritorijām, daudzveidīgas aktivitātes

Rēzeknes pilsētas TIC

Tomēr Latvijas kultūras kanonā Lūcijas Garūtas daiļradi pārstāv kāda cita kantāte – „Dievs, Tava zeme deg!” Un atkal jāsaka – šis ir viens no tiem skaņdarbiem, kas nācijas kolektīvajā apziņā ieguvis simbolisku jēgu. Rakstīta 1943. gadā, kad aiz kara un apspiestības radītajām ciešanām nākotnē vīdēja tikai vēl citas, vēl traģiskākas, kantāte „Dievs, Tava zeme deg!” koncentrēja izmisīga, sakāpināta dramatisma emocionālo spriegumu, ko komponiste sakausēja ar lirisku kontemplāciju, reliģisku apceri un apskaidroti cildena rakstura vizionāriem paredzējumiem. Lai arī cik ļoti atšķirtos vēsturiskais un politiskais konteksts, pēc būtības Garūtas skaņdarbs salīdzināms ar Šostakoviča un Mesiāna personisko pieredzi un pasaules redzējumu, kam līdzinās arī kantātes profesionālās kvalitātes. Tas ir ne tikai Andreja Eglīša dzejas konģeniāls lasījums, bet arī kompozicionāli izteiksmīgs, kolorīts un noslīpēts mākslas darbs.

Kantātes pirmatskaņojums notika 1944. gada 15. martā cilvēku pārpildītā Vecajā Ģertrūdes baznīcā, garām braucot brūkošās nacistu armijas tankiem; dziedāja Reitera koris, tenora un baritona partijas atskaņoja Mariss Vētra un Ādolfs Kaktiņš, bet ērģeles spēlēja pati komponiste. Jau pēc gada seko nenovēršamā otrreizējā padomju okupācija. Abi solisti, Teodors Reiters un Andrejs Eglītis dodas trimdā; neatkarības atgūšanu piedzīvo tikai dzejnieks, turpretī Lūcijas Garūtas mūžs noslēdzas 1977. gadā okupētajā Rīgā. Pēc politiskā režīma maiņas par kantāti „Dievs, Tava zeme deg!” klīst vienīgi leģendas. Neviens īsti nezina, kur palikusi partitūra; trimdas latviešu vidē kantāte pirmo reizi atgriežas tikai 1982. gadā, savukārt Latvijā 1988. gadā Imanta Kokara vadītie kamerkora „Ave Sol” atskaņojumi kļūst par zīmīgiem notikumiem nacionālās pašapziņas un valstiskās neatkarības atjaunošanas gaitā. Tieši tāpat kā 1990. gada Dziesmu svētki, kur kantātes centrā ietvertās lūgšanas „Mūsu Tēvs debesīs” dziedājumu Edgara Račevska vadībā daudzi atceras ar grūti aprakstāmu saviļņojumu. Mainoties paaudzēm, emocionālais iespaids paliek, un par to pašu liecināja Latvijas simtgades Dziesmu svētki, kad Garūtas darba lappuses Mežaparka estrādē atkal diriģēja Račevskis, bet ērģeļu prelūdiju jau atskaņoja pavisam citas paaudzes mūziķe – Iveta Apkalna.

Kā jau ar ikvienu kanonisku darbu, arī šajā gadījumā neizpaliek jautājums – kādi varētu būt veiksmīgākie ceļi šīs partitūras turpmākajai dzīvei? Zināms, ka komponiste apsvēra kantātes instrumentāciju simfoniskajam orķestrim, taču šī iecere tā arī apstājās ar Teodora Reitera un neskaitāmu citu aizbraukšanu trimdā. Taču, ņemot vērā to, ka Lūcijas Garūtas darbus iezīmējuši ne tikai spoži harmoniskie rakursi, bet arī teicama instrumentācija, un komponistes vokāli instrumentālie darbi nenoliedzami piederīgi pie koncertmūzikas, kuras vēstījums un raksturs nekādi nav ierobežojams ar liturģisko telpu un priekšnesumiem baznīcās, kantātei „Dievs, Tava zeme deg!” kādreiz noteikti derētu izveidot variantu ar simfonisko orķestri. Jo šis opuss pelnījis atskaņojumus arī koncertzālēs, arī rūpīgi izsvērtas akustikas apstākļos – un tas, starp citu, gluži tāpat attiecas uz pārējiem patlaban piemirstajiem Lūcijas Garūtas vokāli simfoniskajiem skaņdarbiem./ Armands Znotiņš

Ieeja par ziedojumiem Ukrainas atbalstam