No tumsas gaismā, laužot vēju: Rotko muzejs piesaka ziemas izstāžu sezonu

Foto: Didzis Grodzs | Autors: Inga Gedžūne | 2024.11.20

Piektdien, 2024. gada 29. novembrī, pulksten 16.00 Rotko muzejs svinīgi atklās gada nogales izstāžu sezonu, nākot klajā ar sešiem Latvijas un ārvalstu izstāžu projektiem. Argentīniešu izcelsmes mākslinieks Ernesto Moraless, pārstāvot mītnes zemi Itāliju, saviļņos ar metafizisku noskaņu caurstrāvotu personālizstādi “Sākums un gaisma”. Vienlaikus pie skatītājiem nonāks vēl pieci pašmāju mākslas projekti – Gustava Filipsona noslēpumaini ekspresīvais “Vējlauzis”, Mārtiņa Zitmaņa mīklainu zīmju un nozīmju pārpilnās “Salas”, Rutas Štelmaheres gaismtiecīgais “Mūžīgais bērns”, Jekaterinas Griškjānes mūžības skartais gleznieciskais vēstījums “es esmu mājiņā” un Ineses Margēvičas glāsmainā “Siltā gaisma”.

Ernesto Moralesa “Sākums un gaisma”
Šī gada ziemas sezonā Latvijas skatītājam sevi piesaka argentīniešu izcelsmes mākslinieks Ernesto Moraless, kura glezniecība kopš 2006. gada raisās Itālijā. Sevišķi pēdējos gados mākslinieka radošā prakse pievēršas gaismas un sākuma jēdzieniem, turklāt viņa interesei ir tiklab metafiziska, kā fiziska šķautne. Gleznodams dūmakainas, saulstaru cauraustas mākoņainas, Moraless pēta, kā telpa un tās gaismojuma pakāpe dialogā ar skatītāja kustību var kardināli mainīt mākslas darba uztveri.

Raksts turpinās pēc reklāmas

27. novembrī Cesvainē Santjago ceļa stāsts

„Ceļš ir ceļš un Ceļš..”. Ko tas nozīmē -noskaidrosim ceļojumu stāstu vakarā par Portugāles un Latvijas Santjago ceļos pieredzēto!

Madonas TIC

Izstādes kurators Māris Čačka teic: Kā sākums, tā gaisma ir pamošanās, uzvara, spēkavots turpinājumam, augšanai, pilnveidei, atjaunotnei un jaunveidei. Moralesa gleznās dziļam un uztverīgam skatienam atklāsies viss, kas sevī absorbējis visuma sākumu un mūžīgās gaismas atblāzmu – tās gaismas, kura cikliski maina savu agregātstāvokli, pārlīstot ezerā, upē, jūrā, lai atkal caur okeāna spoguli atgrieztos mākoņa formā, iezīmējot jaunu sākumu un nepārtrauktu atdzimšanu.”

Gustava Filipsona “Vējlauzis”
Gustava Filipsona jaunā personālizstāde Rotko muzejā raksturo mākslinieka ceļu šķietami monohromi melnā abstrakcijā un Kurzemes piekrastes vēju spēka piesātinātā ekspresijā. Plašums, kas paveras Filipsona gleznu melnajos laukumos, ir dimensijās nenosakāms. Tumsā notiekošais ir iracionāls un suģestējošs, bet dziļie uzslāņojumi un faktūras liecina par pieredzi, sapņiem un vīzijām.

“Tēli manos darbos ir kā bākugunis dvēseles ceļojumam tumsā. Ceļā uz mājām. Mēs visi alkstam iekšējā miera un līdzsvarotības, taču bez pievēršanās dvēseles iekšējiem slāņiem, bez iekšējas attīrīšanās no bailēm, nenovīdības, alkatības un patmīlības mēs nekad nebūsim brīvi un laimīgi. Pilnīgi viss, kas ar mums notiek, darbojas, lai palīdzētu mums būt brīviem un mainīties uz labu. Taču tas izdarāms, tikai un vienīgi mums pašiem to gribot,” teic mākslinieks.

Mārtiņa Zitmaņa “Salas”
Latviešu mākslinieka Mārtiņa Zitmaņa salas ir gleznieciski “objekti”, kas atrodami katrā viņa darbā. Kompozīcijas ir abstraktas, bet līdz zināmai robežai, jo salu objektiem arvien tiek piešķirta galvenā loma, savs stāsts un redzējums. Reālisms mijas ar abstrakciju, liekot skatītājam aizdomāties, kādu pasauli redz mākslinieks un kādā ideju okeānā šīs saliņas mūs ievirza.
Savu tēlrades procesu mākslinieks sakņo ilgā un rūpīgā vērojumā: “Vērojums man rada asociāciju, asociācija – tēlu. Tēlu, atmetot lieko, veidoju kā grafisku, ģeometrisku kompozīciju ar savu līniju un laukumu, metālisko virsmu un faktūru ritmiku. Mani saista viduslaiku ikonogrāfija un modernā tēlniecība, spēja lietu būtību attēlot nosacīti. Kā ornamentālu zīmi.”
Radošā mūža sākumā Mārtiņš Zitmanis trīspadsmit gadus dzīvojis un strādājis Daugavpilī, un ar šo izstādi viņš nosacīti atgriežas vienā no savas dzīves “salām”.

Rutas Štelmaheres “Mūžīgais bērns”
Mākslinieces, dzejnieces un mākslas pedagoģes Rutas Štelmaheres lirisko iekšējo pasauli atklāj personālizstāde “Mūžīgais bērns”. To iedvesmojuši zīmīgi personīgās dzīves notikumi – sastapšanās ar Dievu, bērnu piedzimšana un vecāku nāve. Svēti un neaptverami mirkļi, kuros māksliniece ar pirkstu galiem pieskārusies mūžības robežai, kuras priekšā mēs visi stāvam bērna neaizsargātajā trauslumā un patiesumā.

“No manas bērnības gaismas iztinas spilgts uzplaiksnījums – pirmā apjausma, ka ir laiks un mūžība, telpa un bezgalība. Ar viesuļa spēku manu bērna apziņu skar arhetipiskie jautājumi: kas bija, kad manis nebija, kas notiks, kad manis nebūs? Kā ir būt un nekad nebeigties? Un kā tas var būt, ka kaut kas nekad nebeidzas? Mūžīgais bērns visu dzīvi pieaug, bet nezaudē bērna statusu – viņš turas pie rokas Tēvam. Dievam, kurš ir no mūžības uz mūžību,” teic māksliniece.

Sakrāli un dziļi Ruta Štelmahere gleznojot meklē atbildes uz šiem bērna jautājumiem, tiecoties pieskarties gaismas robežai un par to liecināt.

Jekaterinas Griškjānes mierinošais vēstījums “es esmu mājiņā”
Gleznotājas un bērnu grāmatu ilustratores Jekaterinas Griškjānes izstāde “es esmu mājiņā” runā par mākslinieces dzīves sāpīgāko zaudējumu un pieņemšanas ceļu, ko bērna prāts mēro, lai sev izskaidrotu vistuvākā cilvēka aiziešanu. Jekaterinai bija tikai deviņi gadi, kad nomira viņas mīļotais vectēvs. Tobrīd viņa vēl nezināja, kas ir nāve, taču nojauta, ka tā līdzinās pēdējam ceļojumam. Izstādes darbu grupā māksliniece attēlojusi savu redzējumu par šo ceļu starp divām pasaulēm, vēstot par satikšanos ar nāvi un tās pieņemšanu.

“No nāves nav jābaidās, jo mūsu mīļie vienmēr būs mums līdzās, turpinot dzīvot mūsu sirdīs...,” izstādes vēstījumu rezumē māksliniece.

Ineses Margēvičas “Siltā gaisma”
Rotko muzeja Martinsona mājā skatāmajā personālizstādē keramiķe Inese Margēviča risina tēmu par cilvēka un augu pasaules saskares punktiem, mijiedarbību un enerģijas apmaiņu. Daba māksliniecei ir nepārejošs iedvesmas avots, kā arī stiprinājums un mierinājums grūtos brīžos. Izstādē skatāmās keramikas objektu kopas centrālais tēls ir savvaļas ciklamena, kuru māksliniecei ir bijusi iespēja skatīt savvaļā, mežonīgā dārzā Francijas laukos.

“Ko dara ciklamena aizsargājošā tumsā? Vai jūt dārznieka saudzīgās rokas, kas to aprušina ar zemi, vai vienkārši guļ, un neizteiksmīgais, kokainais bumbulis tāds paliks vienmēr? Kāds spēks liek visam mainīties, kad no necilā bumbuļa pret sauli sāk tiekties vārīgas rozetītes, tālāk pārtopot lapiņās un maigi rozā ziediņos? Augs lēnām pārvēršas un sāk citādi elpot...” teic māksliniece par izstādes ierosmēm.

Rotko muzeja ziemas sezonas izstādes apmeklētājiem būs pieejamas no 2024. gada 29. novembra līdz 2025. gada 23. februārim. Vienlaikus līdz 2025. gada 16. februārim muzejā arvien būs apskatāma čehu sirreālisma meistaru Jana Švankmajera un Evas Švankmajerovas daiļrades panorāma “Disegno Interno: Padodies savām apmātībām”.

Sezonas atklāšanas dienā, noslēdzoties atklāšanas pasākumam, ieeja jaunatklatajās izstādēs būs bez maksas.

Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds, Daugavpils valstspilsētas pašvaldība, Itālijas Republikas vēstniecība Latvijā, Devona un Caparol.