Travelnews.lv redaktore: Čurājošie fani neder. Kādus ciemiņus mēs sagaidām Rīgā?

Ludmila Alampasu | 2025.01.27

Janvāra priekšpēdējā nedēļa pagāja futbola zīmē. Aurojoši, pirotehnikas apmāti, čurājoši nīderlandieši bija pārņēmuši Rīgu. Bet atļaušos paust nepopulāru viedokli – es ceru, ka Latvija kļūs par futbola (un ne tikai) lielvalsti, Rīgu atpazīs, fani sasēdīs vietējos krogos, un tas nesīs arī naudu tūrismā!

Par labo! RFS futbola vienība ir parādījusi, ka Latvija futbolā nav nekāda peramā valstiņa, un nu latiņa ir uzstādīta gana augstu. Pat tiem, kas sportam neseko un neko no tā nesaprot, vietā paskaidrot, ka 23. janvāra uzvara pār Amsterdamas “Ajax” vienību bija kaut kas fantastisks un prātam nepatverams – pirmā uzvara Latvijas klubam Eiropas kausos grupu kārtā! Tik augstu līdz futbola zvaigznēm Latvijas komanda nekad nebija aizsniegusies. Ja vien, protams, Latvijas izlases mērogā salīdzināmais notikums – iekļūšana Euro 2004 Portugālē ar Māri Verpakovski priekšgalā. Starp citu, priekšgalā viņš ir arī RFS vienībai, bet ne vairs kā spēlētājs.

Raksts turpinās pēc reklāmas

"Tuvā tālumā" izstāde galerijā "Mans's"

Galerijā «Mans's» atklāta divu savdabīgu mākslinieku – Kalvja Zutera un Zanes Lūses – personālizstādes, kam dots kopējais nosaukums «Tuvā tālumā».

Jēkabpils novada TIC

Futbols ir sporta karalis pasaulē. Pat ja Latvijā reliģija ir hokejs, bet Lietuvā basketbols, pasaulē dominē futbols. Gadu desmitiem iesakņojušās tradīcijas, kas dažās valstīs pārkāpj smalko robežu starp fanošanu un vardarbību. “Ajax” fanu ālēšanās nebūt nebija tas trakākais “ultru” darbošanās piemērs. Mīļā Latvija, pagaidi, kad Rīgā ieradīsies Anglijas futbola fani, un tad cilvēkiem ar vājiem nerviem un smalku dvēseli labāk iesakāms aizbraukt uz to laiku kaut kur tālu, tālu. Tad čurāšana pie Brīvības pieminekļa (nez, vai kāds no faniem zināja tā simbolisko nozīmi) būs tikai mazi, necili ziediņi.

Un tagad par šūmēšanos – fui, tādi fani mums nav vajadzīgi! Fui, šitādus tūristus tālāk no Rīgas! Diezin, vai tā domā arī viesnīcas, kurās tukšajā sezonā dzīvoja fani, lidsabiedrības, kuras lidināja līdzjutējus, krodziņi, kas nodrošināja viņiem ēst un dzert. Un vismaz kādu vakaru Vecrīga neizskatījās pēc mirušas pilsētas, bet gan ieguva citu elpu!

Un atkal mazliet nepopulārs viedoklis. Pirms daudziem gadiem Latvijas hokeja izlasi klātienē devās atbalstīt fanu tūkstoši, kuri čempionāta norises vietās arī izpildījās pēc pilnas programmas. Un čurāšana nepieņemamās vietās ir tikai sīkums! Turklāt, tad ālēšanās gāja vaļā ne jau vienu vakaru, bet gan vismaz piecas dienas! Un neba viņi tur rāmi sēdēja un zeķes adīja… Bet pēc kāda laika aizveda uz čempionāta norises vietām savu sieviņu un bērniņus...

Kāpēc saku, ka pirms daudziem gadiem, ja vēl tagad brauc tūkstoši? Tāpēc, ka mainījusies mentalitāte un uztvere. Toreiz tā bija izraušanās uz rietumiem... Un arī “Bez Tabu” žurnālisti šobrīd vairs neseko līdzi trakajiem fanu piedzīvojumiem, un sāgas “kā es norāvu karogu”, "apvedu ap pirkstu "mentus" Minskā", vai “aizdedzināju kuģi Donavā” un "svilināju kūlu Turku", un citas līdzīgas leģendas vairs nenokļūst sabiedrības uzmanības centrā.

Protams, katra rīdzinieka sapnis par viesiem ir apmēram šāds: klusi atbrauc bagāti ceļotāji, kuri nemanāmi un klusi iztērē miljonus, netraucējot vietējos, un tikpat klusi arī aizbrauc. Bet tā tas dzīvē nenotiek.