Mihals Lemans: Ilgtspējai nav jābūt pretstatā ērtībām

Sintija Priedeslaipa | 2025.05.06

Mēs nevaram vainot cilvēkus par vēlmi pēc ātruma un ērtībām. Taču mums vajadzētu jautāt, kāpēc videi draudzīgi risinājumi nav daļa no šī vienādojuma? Viedokli pauž Mihals Lemans, “FlixBus” rīkotājdirektors Baltijas valstīs.

Mūsu veiktajā aptaujā* Baltijas valstīs tika secināts, ka ceļojumu izvēlē ilgtspējas aspekti joprojām ir viens no vismazāk svarīgajiem faktoriem. Tas īpaši izteikti redzams Latvijā, kur pat 22 % iedzīvotāju uzskata, ka ceļojot vides jautājumiem nav nozīmes. Tikai 7 % Latvijas iedzīvotāju, izvēloties starp dažādiem ceļojumu pakalpojumu sniedzējiem, uzskata ilgtspēju par ļoti svarīgu faktoru, savukārt 39 % aptaujāto par drīzāk svarīgu aspektu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Lielākais VELO festivāls Baltijā!

11., 12., 13. jūlijā - Gaiziņkalnā lielākais VELO Gravity MTB festivāls Baltijā!Trīs dienas pilnas adrenalīna, traku sacensību un īstas MTB atmosfēras!

Madonas TIC

Protams, mēs nevaram gaidīt, ka cilvēki izvēlēsies videi draudzīgākus risinājumus, ja viņi nav informēti par to nozīmi vai ja tie šķiet apgrūtinoši. Varbūt arī mēs paši esam pārlieku naivi, uzskatot, ka jaunākās paaudzes vides jautājumus izvirza kā vienu no savām galvenajām prioritātēm. Proti, mūsu aptauja liecina, ka jauniešu attieksme būtiski neatšķiras no vecāko paaudžu uzskatiem. Piemēram, ceļojot tikai vidēji 5 % iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 34 gadiem uzskata vides jautājumus par ļoti svarīgiem. Turklāt tas atspoguļo plašāku tendenci visā Eiropā - zaļā domāšana nav aktuāla, ja tā nesaskan ar cilvēku personīgajām vērtībām.

Bieži vien cilvēki pieņem, ka pievēršanās ilgtspējai nozīmē no kaut kā atteikties, piemēram, ilgāks ceļošanas laiks, mazāk komforta, sarežģītāka plānošana u.tml. Taču tam tā nevajadzētu būt. Tālsatiksmes autobuss vienlaikus var būt pieejams, ērts un videi draudzīgs. Proti, autobuss izdala līdz pat 80 % mazāk CO₂ uz vienu pasažieri nekā lidmašīna. Tas ir īpaši būtisks aspekts pasaulē, kur katra siltumnīcefekta gāzu tonna var radīt ietekmi. Tomēr saskaņā ar aptauju 60 % Latvijas iedzīvotāju norādījuši, ka nekad neizjūt vainas apziņu, ceļojot ar lidmašīnu.

Tiek uzskatīts, ka ātrums un ilgtspēja ir pretēji jēdzieni, taču tālsatiksmes autobusi daudzos gadījumos spēj konkurēt ar aviopārvadājumiem, ja salīdzina kopējo ceļošanas laiku. Kā piemērus varu minēt laiku, kas tiek patērēts lidostu pārbraucienos, drošības pārbaudēs un pilsētu savienojumos. Līdz ar to domāju, ka zaļāka ceļošana negūs plašu atbalstu, ja cilvēki neapzināsies, kādas ir patiesās atšķirības.

Tāpat ne mazāk būtisks šķērslis ir desmitiem gadu ilgā plānošana un politika, kas sabiedrībā nostiprinājusi uzskatu, ka auto ir sinonīms ērtībai un nereti arī vienīgais reālais risinājums. Lai to mainītu, politiskajiem lēmumiem ir jāmaina virziens, proti, nevis atbalstot atkarību no privātā auto, bet gan radot apstākļus, kuros cilvēki patiešām var izvēlēties – pārvietoties ar autobusu, velosipēdu, vilcienu vai - doties kājām. Taču tas prasa labāku infrastruktūru un ērtākus transporta savienojumus. Piemēram, ja sabiedriskais transports nav ērts, cilvēki to neizmantos – lai cik videi draudzīgs tas arī nebūtu.

Bet, kā nodrošināt, lai videi draudzīgi risinājumi un komforts iet roku rokā? Mūsu pieeja ir bijusi pārbaudīt visus tirgū pieejamos alternatīvos degvielas veidus, lai atrastu labāko risinājumu. Piemēram, esam eksperimentējuši ar elektrotransportu, izstrādājuši ūdeņraža autobusa prototipu un testējuši transportlīdzekļus, kas darbojas ar biogāzi – visu, kas varētu mūs virzīt tuvāk ilgtspējīgākai ceļošanai.

Neskatoties uz šiem centieniem, mēs vēl neesam sasnieguši posmu, kur šādas tehnoloģijas varētu tikt plaši ieviestas tālsatiksmes maršrutos, jo joprojām trūkst gan nepieciešamās infrastruktūras, gan tehnoloģijas. Tas ir skaidrs piemērs tam, kā privātā sektora centieni pāriet uz jaunām un ilgtspējīgajām tehnoloģijām ir atkarīgi no valstu valdību atbalsta.
Šobrīd Baltijas valstīs mēs joprojām izmantojam dīzeļautobusus, jo trūkst nepieciešamo uzlādes staciju un infrastruktūras elektrotransportam. Manuprāt, videi draudzīgāka pārvietošanās un ceļošana nav neiespējama, taču iespēja attīstīties šajā virzienā ir atkarīga no politiskās gribas un pieņemtajiem lēmumiem. Ja valstis nodrošinās piemērotu infrastruktūru, tehnoloģiju attīstība sekos dabiski un strauji.

Gribu uzsvērt, ka redzamas pārmaiņas nevar radīt viens uzņēmums vai viens risinājums – tam nepieciešama kopīga transformācija, iesaistoties privātajam sektoram, valstij un sabiedrībai kopumā. Tikai tad ilgtspējīga mobilitāte var kļūt par reālu un pieejamu alternatīvu. Uzskatu, nākotnes transports nedrīkst likt izvēlēties starp ērtībām un atbildību – tam jāapvieno abi.