Travelnews.lv redaktore: Kad ceļojums ar ķepaini liek acīs sariesties asarām

Foto: Ludmila Alampasu | Autors: Ludmila Alampasu | 2025.06.01

Šis ir stāsts par pavisam mazu, necilu ceļojumu – ceļojumus daudz izbaudījis suns Šeidins devās kopā ar mani pirmo reizi savā mūžā braucienā ar sabiedrisko transportu – autobusu Jelgavas novadā. Bet šoreiz stāsts ir nevis par ceļojumu, bet…

Bet visu no sākuma. Pirmo reizi autobusā! Šeidinam tiek uzmānīts uz deguna uzpurnis, kas mazajam, melnajam ģimenes loceklim izraisīja sāpju pilnu reakciju – kā tā, kā tādā karstumā var ierobežot iespēju brīvi elpot ar atplestu muti un izbāztu mēli! Bet, ko darīt, tādi ir noteikumi!

Raksts turpinās pēc reklāmas

Nedēļas nogale Tukuma pusē

Skan mūzika, virmo dzeja, krāsojas burbuļi un dejo sirdis. No radošām darbnīcām līdz jautrām putu ballītēm, no intīmām mūzikas pēcpusdienām līdz zaļumballēm!

Tukuma TIC

Iekāpām autobusiņā, paņēmu Šeidinu klēpī… un kāda sieviete, kas sēdēja aizmugurē krievu valodā izteica komplimentu, cik skaists suns, un žēl, ka nevar paglaudīt. Teicu, ka droši var! Šeidins ir mīļš un nekož! Sieviete steigšus piesēdās pie mums un sāka paijāt suņuku. Šeidins viņu sabučoja un pieglaudās.

“Man ir ļoti līdzīgs suns… viņš ir tālu,” sieviete nopūtās un turpināja glaudīt Šeidinu. “Tālu – tas ir Ukrainā?” pārjautāju, lai gan zināju jau atbildi, ieskatoties sievietes sejā, kur vienlaikus bija dziļas sāpes, pārdzīvojums un neliela laimes atblāzma.

Viņa izvilka telefonu un parādīja bildi – jā, pēc purniņa tāds pats kā mans suns – melns ar baltu šlipsīti, tikai lielāks un ar skumju skatienu. Bijuši divi suņi, kurus steigā tobrīd nav varējuši paņemt līdzi, ar domu, ka atgriezīsies un paņems viņus vēlāk, bet netika vairs ielaisti atpakaļ. Palikuši mājā, bet pieskatīti. Vienu nošāva. Laikam tādēļ, ka bija sargājis māju.

“Viņi raķetes dzird ātrāk, nekā cilvēki, un liek manīt, ka tuvojas briesmas, jāslēpjas,” sieviete stāstīja. Nu, gluži tāpat, kā mēs stāstītu, ka suns labprātāk spēlējas ar bumbu, nevis mīkstajām mantiņām.

Novērsos, skatījos pa logu, lai autobusā neļautu vaļu asarām, kas tā vien draudēja izlauzties ar nežēlīgu straumi. Ceļojums drīz bija galā. Sieviete pateicās par šo braucienu, sabužināja Šeidinu un teica, ka sen nav jutusies tik labi, un šodien viņa gribēs smaidīt.

Sabužināju savu Šeidinu, paskatījos zilajās debesīs, bet vārdi par raķetēm, kurus suņi dzird vai sajūt ātrāk par cilvēkiem, turpināja dunēt man galvā…

P.S. Piedodiet, bilde nav no šī ceļojuma!