Džerba – unikāls cilvēka un vides mijiedarbības piemērs Tunisijā

Foto: Pixabay.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2025.09.16

Džerba, Tunisijas lielākā sala, ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar nosaukumu “Džerba: liecība par apdzīvojuma modeli salu teritorijā”. Tā ir spilgta liecība par īpašu apmetņu sistēmu, kas izveidojās ap 9. gadsimtu, ūdens resursu trūkuma apstākļos.

Senais apdzīvojuma modelis

Raksts turpinās pēc reklāmas

Novotel Phuket Kamala Beach (4)

Atrodas tieši blakus Kamalas līča baltajām smiltīm un piedāvā nepārtrauktu skatu uz Andamanu jūru. ✈️ 02/10, 13 naktis

EUR 1885 | Atlantic Travel

Sala tika sadalīta zemas blīvuma apkaimēs (houma), kas sastāvēja no menzel – ģimenes saimniecībām ar dzīvojamām ēkām, lauksaimniecību un amatniecību. Šīs apkaimes bija ekonomiski pašpietiekamas un savstarpēji saistītas ar tirdzniecības centriem, dievnamiem un tirgus rajoniem, izmantojot sarežģītu ceļu tīklu.

Savdabīgais apdzīvojuma veids nebija pilnībā ne pilsētniecisks, ne lauku – tas apvienoja lauku tipa apmetnes ar zemām būvēm un tirgus kvartālus ar ebreju kopienu dzīvesvietām. Šī simbioze radīja unikālu sabiedrības modeli, kurā dažādu kultūru un ticību iedzīvotāji mierīgi sadzīvoja un pielāgojās salas videi.

Aizsardzība un arhitektūra

Džerbas apbūvi spēcīgi ietekmēja aizsardzības nepieciešamība. Dzīvojamās mājas (houch) bieži bija slēgtas uz ārpusi, ar stūru torņiem. Mošejas tika veidotas kā patvēruma un aizsardzības vietas – ar biezām sienām, šauriem logiem un nocietinātām terasēm. Dažas no tām atradās piekrastē, veidojot aizsardzības līniju, citas kalpoja par iekšzemes patvertnēm.

Universālā vērtība

UNESCO īpaši uzsver, ka Džerbas izkliedētais apdzīvojuma modelis, kas izplatījās pa visu salu, ir izcils piemērs cilvēka spēju pielāgoties resursu trūkumam un vienlaikus saglabāt sabiedrisko un ekonomisko līdzsvaru.

Mantojuma aizsardzība

Neskatoties uz tūrisma pieaugumu, lauksaimniecības daļēju pamestību un urbanizācijas spiedienu, Džerba lielā mērā saglabājusi savu vēsturisko integritāti un autentiskumu. Daudzas mošejas, sinagogas un fondūki (karavānu viesnīcas) ir restaurēti, un notiek juridiski pasākumi, lai nodrošinātu aizsardzību visiem nozīmīgajiem objektiem.
Valsts likumdošana un vietējās pārvaldības pasākumi nosaka stingrus noteikumus piekrastes zonu, lauksaimniecības zemju un apdzīvoto vietu aizsardzībai. Šobrīd tiek izstrādāts integrēts aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības plāns, lai nodrošinātu, ka šis unikālais mantojums saglabājas nākamajām paaudzēm.