Andris Kalniņš: Kāpēc izmitināšanas pakalpojumiem Latvijā jābūt tikai akreditētiem?

Andris Kalniņš | 2026.01.09

Andris Kalniņš, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas prezidents: Notikumi ap Prūšu ielas hosteli nav nejaušība, pārpratums vai “slikta komunikācija”. Tie ir simptoms gadiem ignorētai problēmai – Latvijā izmitināšanas pakalpojumus faktiski var sniegt jebkurš, bez reālas kvalitātes, drošības un caurspīdīguma kontroles.

Situācija, kurā pašvaldība ar nodokļu maksātāju naudu izmitina ģimenes ar bērniem vietā, par kuras apstākļiem žurnālistiem pat netiek ļauts pārliecināties, nav tikai apkaunojoša. Tā ir sistēmiska valsts un pašvaldības bezatbildība pret cilvēkiem, kurus tā it kā aizsargā. Un nē – šis nav stāsts par vienu “sliktu saimnieci”. Šis ir stāsts par nesakārtotu izmitināšanas tirgu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

10 interesanti objekti, ko vērts apskatīt

Traķu pilsēta kopš sendienām ir slavena ar harmonisku dažādu nacionālo un reliģisko kopienu līdzāspastāvēšanu.

Trakai TIC

Latvijā gadiem ilgi esam pieļāvuši absurdu situāciju: vienai izmitināšanas nozares daļai – viesnīcām – ir jāizpilda ugunsdrošības, higiēnas, personāla apmācību, datu uzskaites un nodokļu prasības, kamēr paralēli var pastāvēt hosteļi, kopmītnes un pseido-izmitināšanas vietas, kas praktiski netiek uzraudzītas, bet sniedz to pašu pakalpojumu. Šīs vietas bieži darbojas pelēkajā ekonomikā – bez pilnas ieņēmumu uzskaites, ar skaidras naudas norēķiniem, bez pilnvērtīgi nomaksātiem nodokļiem un sociālajām iemaksām. Rezultāts ir paredzams: godīgi uzņēmēji tiek sodīti par atbildību, bet pelēkais sektors tiek apbalvots ar zemākām izmaksām, negodīgu konkurenci un pat publiskiem līgumiem. Prūšu iela vienkārši izgaismoja to, ko nozare sen zina, bet politiski ilgi ir bijis ērti ignorēt.

Šī problēma nav tikai par komfortu vai reputāciju – tā ir arī par valsts budžetu. Kamēr legālas viesnīcas maksā PVN, darbaspēka nodokļus un ievēro visas prasības, pseido-izmitināšanas vietas nereti konkurē ar cenu, kas iespējama tikai tāpēc, ka nodokļi netiek maksāti pilnā apmērā vai netiek maksāti vispār. Tajā pašā laikā šīs vietas izmanto kopējo infrastruktūru, drošības dienestus un krīzes brīžos pat pretendē uz publisko finansējumu. Tas nav brīvais tirgus – tā ir sistemātiska valsts tolerance pret pelēko ekonomiku.

Situācija kļūst īpaši bīstama brīdī, kad izmitināšana tiek nodrošināta ar pašvaldības līdzekļiem, krīzes apstākļos, cilvēkiem, kuriem nav alternatīvas izvēles. Ja par pakalpojumu maksā publiskā nauda, prasībām jābūt nevis zemākām, bet augstākām. Drošas telpas, higiēnas standarti, skaidra atbildība, nodokļu nomaksa un sabiedrības tiesības pārliecināties par kvalitāti ir minimums. Ja žurnālistiem tiek aizcirstas durvis, tas pats par sevi ir signāls, ka kaut kas nav kārtībā.

Svarīgākais – šai problēmai risinājums jau sen eksistē. Eiropā izmitināšanas tirgus tiek sakārtots, balstoties uz vienotiem, caurspīdīgiem kritērijiem. Viens no tiem ir Hotelstars Union – starptautiski atzīta sistēma, kas nosaka konkrētas prasības drošībai, kvalitātei, pakalpojuma līmenim, pārvaldībai un arī caurspīdīgai saimnieciskajai darbībai. Latvijā šī sistēma jau tiek piemērota, un tās ieviešanā un uzraudzībā piedalās arī Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija pilnvarotās institūcijas. Tātad problēma nav rīku vai kompetences trūkumā. Problēma ir politiskās gribas trūkumā.

Ir pienācis laiks pieņemt vienkāršu un godīgu principu – izmitināšanas pakalpojumus Latvijā drīkst sniegt tikai akreditētas izmitināšanas vietas. Tas nozīmē ne tikai drošību un kvalitāti, bet arī vienādus spēles noteikumus nodokļu jomā. Īpaši gadījumos, kad tiek izmantota publiskā nauda vai izmitināti sociāli mazaizsargāti cilvēki. Tas nav uzbrukums uzņēmējdarbībai. Tas ir minimāls tirgus sakārtošanas solis, kas aizsargā gan patērētājus, gan godīgos uzņēmējus, gan valsts budžetu.

Ja pēc Prūšu ielas gadījuma atkal sekos tikai “izvērtēsim”, “pārskatīsim” un “uzlabosim komunikāciju”, tad nākamais skandāls ir tikai laika jautājums. Mēs to jau reiz esam piedzīvojuši – 2021. gadā nelegālā hostelī Merķeļa ielā Rīgā ugunsgrēkā gāja bojā vairāki cilvēki, objektā, kas darbojās bez atbilstošām atļaujām, ar būtiskiem ugunsdrošības pārkāpumiem un faktiski ārpus reālas valsts kontroles. Tā nebija nelaime. Tā bija sekas ilgstošai tolerancei pret nelegālu, nekontrolētu un bieži arī nodokļus nemaksājošu izmitināšanas biznesu.