Polijas astotā lielākā pilsēta Ļubļina: Kultūras un sporta meka

Ludmila Alampasu | 2026.01.16

Polijas Austrumos, 157 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Varšavas, atrodas Polijas astotā lielākā pilsēta – Ļubļina. Tā 2029. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, taču viennozīmīgi, kā pārliecinājās Travelnews.lv, Lubļinu jāapciemo jau pirms šāda Eiropas mēroga reklāma padarīs to par masu galamērķi.

Viens mērs pie varas, un pilsēta zeļ!

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ziedu paklāju festivālā dalībnieki

Ziedu paklāju festivālam, kas no 31. jūlija līdz 2. augustam Ventspils Pilsētas svētku laikā norisināsies Reņķa dārzā, pieteikušies 22 dalībnieki.

Ventspils TIC

Ļubļinā nebiju pirmo reizi – iepriekš šī pilsēta, tiesa gan, caurbraucot, tika apciemota pirms gadiem 15, mājupceļā no Slovākijas pilsētas Košices. Tikvien atceros, ka piestājām, lai kādā krodziņā ieturētu pusdienas, un toreiz nepamanīju neko tādu, ko būtu vērts atcerēties un atkal ieraudzīt.

Bija ļoti interesanti pieņemt Ļubļinas tūristu iedvesmas centra uzaicinājumu apciemot Ļubļinu. Lai arī ziemā, bet tomēr interesanta izlaušanās no darba un ikdienas rutīnas.

Mūsu gids Kaspers, aizrautīgs jaunais cilvēks jau ceļā no Varšavas sāka stāstīt par to, kā pilsēta aug un attīstās, topot gan par kultūras, gan par sporta centru. Jā, tieši sports Ļubļinā ir gana populārs, infrastruktūra attīstīta, tādēļ tur mēdz notikt starptautiska mēroga sacensības dažādos sporta veidos. Starp citu, poļi zina mūsējos – it īpaši jau spīdvejistu Andžeju Ļebedevu, bet nav svešs arī Kristapa Poziņģa vārds, un, protams, protams, sarunās tiek pieminēti arī mūsu “zelta laika” futbolisti Marians Pahars un Māris Verpakovskis. Tiesa gan, ne bez pārākuma, ka viņu Roberts Levandovskis gan ir pārāks…

Bet, ja atkāpjamies no sportiski liriskām atkāpēm, tad Ļubļinas attīstība esot tik strauja un pamanāma tāpēc, ka pilsētā jau ilgus gadus ir viens saimnieks – mērs Kšištofs Žuks tiek ievēlēts jau vairākus sasaukumus, un tas ļauj pilsētai turpināt iesākto ceļu.

Pašā Ļubļinā gan uzturējāmies vien pusotru dienu – mazliet par maz, lai saprastu un pilnībā to izbaudītu, taču gana, lai gūtu ieskatu.

Cariskā gaume – Travelnews.lv atzīst Baltijas porteri par labu esam

Savu ceļojumu sākās ar pazemes alus darītavas “Perła” iepazīšanu. Taisnības labad jāsaka, ka alu tur jau kādu strēķi laika vairs neražo, toties ir ierīkots muzejs, feins restorāns, apartamenti un pat kino. Mūs vairāk interesēja alus brūvēšanas vēsture, kas, protams, sākās ar klosteri un mūkiem. Kā jau zinām, kur ir mūki tur viss kārtībā ar alu vai vīnu. Ļubļinas gadījumā tas ir alus. Un, jāteic, ar to viss ir kārtībā! Ekskursijas beigās būs pacienāja ar divām šķirnēm, no kurām Travelnews.lv par labu esam atzīst “Perła Porter Bałtycki” – gana saldu porteri, kas radīts, pateicoties cara vēlmēm.

Dodoties ekskursijā pa seno alus brūzi, iespējams uzzināt daudz par alus vēsturi un radīšanas procesu. Rast atbildes uz jautājumu, kādēļ pēc vienas receptes brūvēts alus dažādās vietās garšo savādāk. Atbilde ir vienkārša – atšķirīga ūdens kvalitāte!

Starp citu, Polijā populārākais alkoholiskais dzēriens ir šņabis jeb vodka. Taču Ļubļnas vojevodistē vietējie dod priekšroku alum, un, esot vienmēr par savējiem, godā tiek celta “Perła”.

Pēc šādas ekskursijas apciemojām vietējo restorānu, lai nobaudītu vakariņas. Izcili! Tartars bija labākais, kas Polijā baudīts!

Fotogalerija atrodama šeit. 

Tautas muzejs un Tamara Lempicka

Kultūras baudītājiem noteikti jāiegriežas Ļubļinas Tautas muzejā, kas vietu radis Ļubļinas pilī. Pirmkārt, šeit ir iespēja uzkāpt pulvertornī no kura paveras skats uz visu Ļubļinu.

Otrkārt, muzejā pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāmi ekstravagantās poļu mākslinieces Tamaras Lempickas darbu izstāde. Māksliniece palīdzēja definēt Art Deco stilu. Viņas gleznas iemūžināja pēckara Parīzes glamūru un vitalitāti, kā arī Holivudas slavenību kosmopolītisko mirdzumu.

Treškārt, Muzeja teritorijā ir Svētās Trīsvienības kapelu ar 600 gadus vecām bizantiešu freskām. Tās, starp citu, esot atklātas nejauši, veicot remontdarbus.

Ceturtkārt, muzejā ir iespējams iepazīt arī vienu no sāpīgākajām Ļubļinas vēstures lapaspusēm – holokaustu.

Fotogalerija atrodama šeit. 

Sāpīgās vēstures lapaspuses

Pēc statistikas datiem, Ļubļinu daudz apmeklējuši ārzemnieki, tostarp no ASV. Un ne tikai – lielākoties tie ir ebreji kuri meklē savus radurakstus un vēlas apskatīt senču dzimteni. 2. Pasaules kara laikā ebreji tika masveidā iznīcināti. Par to vēl joprojām liecina “Majdanek” koncentrācijas nometne, kuru var apmeklēt interesenti. Atšķirībā no Aušvices, tik lielu tūristu pūļu šeit nav, bet skarbo vēsturi ir jāzina.

Ļubļinas vecpilsētā ir “NN Teātris” – šeit darbojas muzejs, kas apkopo materiālus par Ļubļinā dzīvojušajiem ebrejiem. Skarbi. Bet, dodoties šādā tūrē noteikti jāizvēlas gids.

Ļubļinā pirms 2. Pasaules kara bija liela ebreju populācija, šobrīd ebreju īpatsvars ir ļoti mazs. Taču pilsētā turpina darboties divi ebreju restorāni, kuros var iepazīt šīs tautas izcilo virtuvi.

Kas noteitki jānobauda!

Pēc programmas mums Ļubļinā bija jānobada cebulāržs un tā pagatavošana. Kas tas ir? Tincinājām Kasperu. Taču viņš tā īsti nemācēja to izskaidrot. Nu tad pacentīšos es – pēc ebreju tradīcijām cepta apaļa, plakan maizīte, kuras virsu rotā sakapāti sīpoli un magones. Cebulāržs ir jāēd silts, tam pa virsu jāuzzieķē sviests, un tas patiešām ir kaut kas ļoti gards! Ja mana vecmāmiņa būtu cepusi pīrāgus, tad noteikti šī garša un smarža būtu kaut kas salīdzinošs ar šo!

Cebulārži esot ļubļiniešu iecienīts sāļais našķis. Beķereja jeb “Piekarnia Kužmiuk” Ļubļinā, ebreju kvartālā darbojas jau kopš 1944. gada. Cebulārži tiek gatavoti pēc senas receptes un pēc senām tehnoloģijām. Starp citu, šo gardumu cepot tikai vīrieši – dāmas šīs beķerejas virtuvē netiek ielaistas. Bet, ja jau cebulāržs, tad tas nnoteikti jābauda “Kužmiuk”!

Ir vērts atgriezties Ļubļinā

Laika Ļubļinā bija par maz, lai liekot roku uz sirds teiktu – jā, es iepazinu šo pilsētu! Nē, tā nteikti nebija. Zinu, ka tur vēl kādreiz atgriezīšos, bet… vasarā! Lai izbaudītu restorānu un kaejnīcu piedāvājumus, sēžot āra terasēs, lai izstaigātu pilsētu gan pa dienu, gan naktī, lai redzētu kultūras dzīvi un… ko tur slept, aizitu arī uz kādu futbola spēli. Bet vasarā! Lai nesalst rokas un izdotos nobildēt daudz vairāk!

Ļubļinas vecpilsēta noteikti ir gana interesanta un skaista, lai tur pavadītu vairāk laika.

Ja nu par to, kā nokļūt Ļubļinā, visērtākais noteikti ir ar avu auto – no Rīgas var mierīgi atbraukt 10-14 stundu laikā. Viss atkarīgs no ceļa, kafijas un ēšanas pauzēm.

Ja lidot, tad ar “LOT” uz Varšavas lidostu, un tad ar vilcienu vai īres auto uz Ļubļinu. 

Neliels ieskats Ļubļinā bildēs atrodams šeit.