Valmieras novada uzņēmējdarbības pieredzes stāsts – kolekciju dārzs «Silezeru peonijas»

Vineta Pūce | 2026.06.05

Netālu no Valmieras novada Kocēniem, kolekciju dārzā “Silezeru peonijas”, savu brīvo laiku pavada Sandra un Roberts Mikuļinoki, kuri pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem uzsāka savu ceļu peoniju audzēšanā un kolekcionēšanā. Jau kādu laiku saimnieki dalās savā sirdslietā un dārzs ir atvērts apmeklētājiem no maija beigām līdz pat hortenziju ziedēšanas beigām.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem kolekciju dārza vietā pleties kartupeļu lauks. Pirmās peonijas tika iestādītas 2015. gadā, kad Sandra veikalā ieraudzījusi kastīti ar skaistiem, lieliem ziediem – koraļļu peonijām, un tā dārzā nonāca pirmās klasiskās, tumši sarkanās peonijas. Priecājoties par skaistumu, nākamajā gadā jau mērķtiecīgi tika iegādātas vietējos veikalos pieejamās peonijas. Vēl gadu vēlāk dārzā ieradās pirmās ārzemnieces – no Anglijas pasūtītās peonijas, kas Latvijā ieradās decembrī, tāpēc pavasari gaidīja podos pagrabā. Attīstība notika soli pa solim – iepazīšanās ar vietējiem peoniju audzētājiem, aprunāšanās tirdziņos un pēc tam jau pieredzes apmaiņa ar kolekcionāriem – Dzintru Jurēvicu, Aldoni Vēriņu, un, iespējams, “Silezeru peoniju” dārzā ar savu skaistumu priecē viņa “Zvaigznīte”.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Saulainā Kipra 30.07.

Pēdējā brīža ceļojums uz saulaino Kipru | Lidojums no Rīgas 30.07., transfēri un 7 naktis viesnīcā ar brokastīm

EUR 881 | Estravel Latvia

Lūkojoties pēc arvien jaunām šķirnēm, sākuši veikt pasūtījumus no Holandes. Sākotnēji šķirnes izvēlējušies pēc attēliem katalogā, taču ātri vien atskārtuši, ka fotogrāfijas ir mākslīgi uzlabotas un dzīvē peonija izskatās pavisam citādāk. Mācoties no šīs pieredzes, turpmāk pirms pasūtījuma veikšanas meklējuši konkrētās šķirnes fotogrāfiju no kolekciju dārziem, konsultējušies ar citiem kolekcionāriem. Kad Latvijas dārzos sākās peoniju atdzimšana, populāri kļuva koppasūtījumi no ārzemēm, tomēr atskatoties uz šo periodu, Sandra secina, ka ir bijušas daudzas šķirņu neatbilstības un šobrīd dārzā jāveic revīzija, lai būtu pārliecināti par konkrētajām šķirnēm. Tāpat ne visas šķirnes labi jūtas Latvijas apstākļos – visas šīs nianses ir daļa no mācīšanās procesa, jo pirms desmit gadiem Sandra un Roberts savu šodienas aizraušanos sāka no baltas lapas.

Sākotnēji dārzs bijis pašu priekam, bet tad draudzenes no Kocēnu Kultūras nama deju kolektīva "Savieši" sākušas ciemoties dārzā, publiskojušas fotogrāfijas un tā iedvesmojušas, ka jāaicina ciemoties arī citi peoniju skaistuma mīļotāji. Sandra slavē savu vīru Robertu, kurš izdomā dažnedažādus risinājumus, kas atvieglo ikdienas darbošanos dārzā, piemēram, sagādāts dobju malu apgriešanas rīks, ierīkota laistīšanas sistēma. Tāpat arī dobju formas dārzā ir viņa roku veikums – pirmajā laukā dobes ir izvietotas Māras zīmes formā, bet otrajā – Saules. Dārza izveidē un uzturēšanā ir ieguldīts milzīgs darbs, bet, redzot prieku, ko gūst viesi, raugoties uz šo skaistumu, arī pašiem tas sagādā milzīgu gandarījumu. Turpināt darboties un neapstāties mudina arī kolekcionāru trakums.

Vislabākais laiks, kad ciemoties peoniju kolekciju dārzā, ir jūnija otrā un trešā nedēļa, taču skaistais ziedēšanas laiks sākas jau maija beigās ar agrajām šķirnēm. Sandrai agrais dārzs ir vismīļākais, jo, lai arī peoniju ziedlapas ir plānākas, to ziedu apjomu var salīdzināt ar šķīvjiem. Ziedi ir ar lieliem vidučiem un katrs ir atšķirīgs. Roberts smej, ka viņam mīļas ir visas peonijas – tās, kuras neesot bijušas mīļas, tās palikušas veikalā. Savukārt Sandra stāsta, ka viņas dvēseliski vismīļākā peonija ir klabenīte jeb “svētā roze”, kas zied tumši sarkaniem ziediem. To var aplūkot dārza septītās rindas pirmajā vietā. Kopumā dārzā aug 1150 peoniju šķirnes.

Aicināti raksturot “Silezeru peoniju” dārza apmeklētājus, Sandra un Roberts saka, ka vispirms tie ir puķumīļi, vecuma grupā no 30 līdz 40 gadiem un vecāki. Kolekcionāri, kuri mērķtiecīgi dārzā pavada visu dienu. Arī ģimenes, kurām šī ir viena no apskates vietām kopējā maršrutā. Bērni un mazbērni atved iepriecināt savas omītes. Liels gandarījums ir reizēs, kad pavadošās personas, kuras sākotnēji vēlējušās pasēdēt maliņā un pagaidīt, pēc kāda laika paši dodas pastaigā gar dobēm un fotografē ziedus. Pagājušajā gadā dārzā viesojās televīzija no Igaunijas, un pēc šī raidījuma ir ievērojams igauņu viesu pieplūdums. Reiz nesezonā ieradās spāņi ar milzīgu vēlmi apskatīt dārzu. Tāpat viesojušies portugāļi, kuri ar dronu uzņēmuši skaistu dārza aero video, kas saimniekiem ļāvis pirmo reizi redzēt savu dārzu no putna lidojuma. Pēc kāzu ceremonijas dārzu apmeklē arī jaunlaulātie – gan fotosesiju nolūkos, gan lai ieturētos skaistā ainavā. Dārzu mēdz apmeklēt arī, lai gleznotu. Savukārt reiz izveidojusies sadarbība ar mākslas projekta īstenotājiem, kuri veidoja tērpus no peonijām. Mikuļinoku pāris draudzējas arī ar citiem kolekcionāriem, un šogad dārzā paspējuši ciemoties jau kolekcionāri no Rakveres (Igaunija). Tāpat dārzu apmeklē kolekcionāri no citām tuvējām ārvalstīm.

Gadās, ka dārza apmeklētāji nolūko kādu šķirni, ko vēlētos pārvest mājās savam dārzam. Ne vienmēr vēlmes iespējams izpildīt uzreiz, jo kolekcionāri galvenokārt nodarbojas ar kolekcijas veidošanu, nevis stādu audzēšanu. Reiz pēc publikācijas žurnālā apmeklētāji brauca uz dārzu ar drukāto izdevumu rokās, norādot, ka vēlētos konkrētos ziedus arī savā dārzā. Reizēm ir iespējams kādu stādu iegūt uzreiz, taču lielākoties stādu apmaiņa notiek rudenī pirms dārza sagatavošanas ziemai.

Gluži kā Rīga, arī kolekcionāru dārzs nekad nebūs gatavs – Sandra un Roberts domā par sezonas pagarināšanu, apmeklētājiem piedāvājot apskatīt arī epimēdiju, gandreņu un hortenziju dobes, ko kolekcionēt sākuši nesen. Iedvesmu rod, tīklojoties ar citiem dārzu mīļiem gan tiešsaistē, gan apmeklējot klātienes lekcijas un dodoties pieredzes apmaiņas braucienos. Arī ceļošana ir pāra aizraušanās. Idejas dārza iekārtojumam rod paši, apstaigājot dārzu no visām pusēm un izdomājot, ko grib tajā redzēt. Sapratuši, ka dārzā trūkst koku, tāpēc sākuši meklēt un stādīt kociņus, lai karstās, saulainās vasarās tie sniegtu ēnainu patvērumu. Tāpat saimnieki ir pārliecināti, ka gar kolekciju dārzu būtu iespējams izveidot skaistu lokveida pastaigu maršrutu līdz Kocēniem. Piegulošajā teritorijā ir zirgu ganības, un vakaros zirgi mēdz pienākt pie sētas apsveicināties. Arī stirnas mēdz ienākt teritorijā un sadarīt pa kādai palaidnībai, piemēram, apgrauzušas “bronzas ieviņu”. Tagad visiem kociņiem apkārt salikti režģi.

Kā galveno izaicinājumi peoniju kolekcionāri min neprognozējamos laikapstākļus – negaidīti auksta un mitra vasara vai gluži pretēji – pārāk silts pavasaris vai rudens, kad peonijas jau novembrī sāk līst ārā no zemes. Savukārt hortenzijām šobrīd jau ir par sausu. Lielākos laika resursus prasa zāles pļaušana un dobju ravēšana. Ja sāktu visu vēlreiz no sākuma, noteikti laicīgāk domātu par koku stādīšanu un vēja barjeru ierīkošanu. Iespējams, ierīkotu dobi grieztajiem ziediem.

Mikuļinoku ģimenes moto pie viņiem pašiem pirmoreiz atnāca kādā tirdziņā dekoratīvā dēlīša veidā – “Vienmēr aizmiedz ar sapņiem un mosties ar mērķi”. Sandra piebilst: “Vajag darīt to, ko sirds vēlas. Nevajag baidīties! Draudzējies, dalies!” Un Roberts piebilst: “Pat, ja domā, ka nevarēsi, tik un tā pamēģini! Varbūt izrādīsies, ka tomēr vari.”