Dzīvā Vecrīga: kā panākt, lai gribas atgriezties?

Foto: Linda Zonne-Zumberga | Autors: Linda Zonne-Zumberga | 2026.08.20

Diskusiju vada Ināra Bula: Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja
Viesturs Kleinbergs: Rīgas domes priekšsēdētājs
Reinis Liepiņš: Arhitekts, SIA “Sudraba arhitektūra”
Andris Kreislers: SIA “Velve Materiālu Sistēmas”,  SIA “Velve Nekustamie Īpašumi” – Valdes loceklis
Līna Birzaka: Latvijas Vizuālās mākslas departamenta “Arsenāls” vadītāja
Vita Balode-Andrūsa: LIAA Eksporta un inovāciju pakalpojumu departamenta direktore

Kāpēc Vecrīga nav pievilcīga vietējiem iedzīvotājiem?

Raksts turpinās pēc reklāmas

Izgaršo rudeni Tukuma pusē

Jau sesto reizi Tukuma novads rudenī aicina ciemos uz Mājas kafejnīcām Tukumā un apkārtnē! Šogad 12. un 13. septembrī Tukumā un apkārtnē.

Tukuma TIC

Katram rīdziniekam ir savas attiecības ar Rīgu. Jau diskusijas sākumā iezīmējas, ka uz sarunu sanākuši “Rīgas fani” – katram ir savi piesaistes punkti un skaistas jaunības atmiņas. Rīga ir metropole ar tramvaju, tās vēsturiskais centrs piedāvā augstvērtīgu arhitektūru, un Vecrīgā ir tik daudz mākslas! Diskusijas dalībnieki uzsver – Rīga nav sliktāka par kaimiņvalstu galvaspilsētām, un galvaspilsētas mērs Viesturs Kleinbergs ir pārliecināts – Rīga ir vislabākā.

Tomēr radošās kopienas Vecrīgā nerodas un vietējie iedzīvotāji tur nedz pavada brīvo laiku, nedz izvēlas dzīvot.

Rīgas centrā ir 15 tūkstoši tukšu dzīvokļu. Kāpēc?

Tūristu piesaistīšanai nepieciešami vieni risinājumi, vietējo atgriešanai – citi. Kā norāda Vita Balode-Andrūsa, Tallinu apmeklē somu tūristi, savukārt Viļņu – poļu. Uz Rīgu primāri var nokļūt ar lidmašīnu, un tūrists Latvijā vidēji pavada divas dienas, lielākoties dodoties uz dažām populārākajām vietām. Situāciju noteikti uzlabotu dzelzceļa infrastruktūra. Tipisks latvietis ceļo citādāk – viņš brauc uz laukiem vai paliek pie draugiem un radiem, nevis izvēlas viesnīcu – par vietējo ieradumiem papildina Viesturs Kleinbergs. Taču kas nepieciešams, lai vietējie atgrieztos Rīgā?

Tukšuma cena un stratēģiskas kļūdas

Andris Kreislers pauž viedokli, ka pilsētas attīstībā pieļauts stratēģisku kļūdu komplekss: pašvaldības dzīvokļu būvēšana tālu no centra, lielo tirdzniecības centru izvietošana pārāk tuvu vēsturiskajam centram, 10 tūkstošu valsts pārvaldes darbinieku pārcelšana uz Čiekurkalnu un studentu vešana prom no Vecrīgas. Viedoklim pievienojas Reinis Liepiņš, ilustrējot, ka tirdzniecības centri cilvēkus sagaida ar lielām autostāvvietām, tāpēc cilvēki ērtības dēļ izvēlas pavadīt brīvdienas tur.

Kā stratēģisku kļūdu Reinis Liepiņš ieskata veidu kā tiek ieviesta veloinfrastruktūra, norādot, ka, atšķirībā no citām Eiropas pilsētām, kurās visa nepieciešamā daudzstāvu un pazemes autostāvvietu infrastruktūra tika izveidota 20. gadsimta 60. – 80. gados, Rīgā un īpaši ap Vecrīgu faktiski nav autostāvvietu sistēmas. Velosistēmas ieviešana, akli noskatoties to no Eiropas, bijusi liela kļūda un tā vairs nevarot turpināt, savukārt krastmalai jāatrod īpašs risinājums, pieaicinot pēc iespējas plašu speciālistu loku. Arhitekts dalās ar profesionālu novērojumu, ka citviet autostāvvietas ap centru attīstītas pazemē un aiz vēsturisku ēku fasādēm. Pašlaik “visa Latvija” auto novieto 11. novembra krastmalā, lai pēc tam dotos pa visu Rīgu, jo visiem zināms, ka tikai tur vēl varēs atrast vietu, apraksta Reinis Liepiņš.

Viesturs Kleinbergs pauž, ka Daugavas krastmala jāpielāgo iedzīvotājiem. Mērs kā nopietnu problēmu izceļ vides pieejamības aspektus un nepieciešamību izveidot gludas zonas pa vidu bruģim, tēlaini ilustrējot, ka Vecrīgā nemaz nevarot iemigt, ja kāds velk koferi. Savukārt Vita Balode-Andrūsa uzsver, ka starptautiski Latvija tiek pārdota kā “zaļa” valsts un auto šajā stāstā neiederoties. Tāpat viņa norāda, ka būvēt autostāvvietas pazemē izmaksu ziņā būtu nereāli. Ināra Bula papildina, ka vēsturiskajā centrā neizbēgami jārēķinās ar arheoloģisko vērtību klātbūtni.

Runājot par risinājumiem, Andris Kreislers kā izšķirošu soli min nepieciešamību stiprināt pilsētas galvenā arhitekta lomu, atjaunojot to iepriekšējā līmenī, kā arī nodrošināt ciešāku sadarbību starp valsti un pilsētu. Kā piemēru kopējam ieguvumam Kreislers ierosina pārdot abas Valsts institūciju ēkas Čiekurkalnā, un 10 000 darbiniekus pārcelt ikdienas darbā atpakaļ uz Vecrīgu uz Finanšu ministrijas un citām Valsts un Pašvaldībai piederošajām ēkām. Rīgas pilsētas vēsturiskā centra attīstība iegūtu, gan pamatu uzņēmējdarbībai Vecrīgā un centrā, gan nodokļus, gan  būtu pamats tālākai pilsētas infrastruktūras attīstībai.

Rezultatīvi strīdi

Runājot par kultūrvēsturisku objektu sakārtošanu, gan Reinis Liepiņš, gan Andris Kreislers uzskata, ka noteikumi darbam ar kultūrvēsturiskiem objektiem ir skaidri. Problēmas rodas tad, ja attīstītājs vēlas izplēst maksimumu – “ekselis var saiet arī ar mazākiem procentiem, bet lielāku gandarījumu,” norāda Andris Kreislers.

Sadarbība ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi esot saprotama un produktīva, turklāt labas ieceres dzimst karstos strīdos, ja visas puses iesaistās ar atklātām kārtīm – ir pārliecināts Reinis Liepiņš. Arhitekta pieredze Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē liecina – ir kaismīgi un vienaldzīgi arhitekti, un labāki rezultāti viennozīmīgi ir kaismīgajiem, tiem, kas nāk ar drosmīgu un kvalitatīvu arhitektūru.

Pilsētas mērs norāda, ka publiskajā pārvaldē būtu vēl jārisina iekšējas problēmas un jākļūst elastīgākai.  Rīgu nepieciešams attīstīt pārdomātāk, ar skaidrākiem noteikumiem kultūras mantojuma attīstībai. Savukārt, runājot par investoru piesaisti, vairākkārt diskusijas laikā uzsver, ka Rīga nav pietiekami labi iepakojusi UNESCO Pasaules mantojuma vietas statusa stāstu, ko varētu pārdot investoriem.
Bailīgie zaudē
Runājot par attiecībām starp lieliem un maziem uzņēmējiem Andris Kreislers norāda, ka konkurence kopumā ir pozitīva lieta un kā problēmu izceļ bailes darīt drosmīgas kustības. Uzņēmējs uzskata, ka pašvaldībai būtu jāpērk zeme un jāpelna no nodokļiem.

Pilsētas mērs piekrīt par baidīšanos, vienlaikus iezīmē problēmu, ka pašvaldībai centrā trūkst īpašumu un tas ierobežo iespējas ko būvēt. Tāpat atzīst, ka bijušas stratēģiskas kļūdas, piemēram, pārdodot neattīstītas, nesakārtotas teritorijas bez plāna.

Tieši drosmīgi risinājumi parāda kurā brīdī notikusi veiksmīga robežu pārkāpšana, uzskata Reinis Liepiņš. Tomēr, uzsver arhitekts, ļoti svarīgi nosacījumi ir neatcelt būvju autoruzraudzību, kā arī nedot vaļu melnā kapitāla realizācijai, kur Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes darbībai ir nozīmīga loma, sargājot kultūras vērtības.

Tīklojums, talanti un jauns ritms

Ne tikai apjomīgas investīcijas un uzņēmējdarbība var attīstīt Rīgu. Mākslas nozares pārstāve Līna Birzaka norāda, ka būtu labi sākt ar stratēģisko mērķu definēšanu un uzreiz īstenot to, kam nav vajadzīgs apjomīgs finansējums. Kā reālu pirmo soli viņa redz kopēja muzeju maršruta izveidi, kas virzītu apmeklētājus pa mākslas vietām, kā arī radošo kvartālu atvēršanu un Neatkarības laukuma sakārtošanu. Reinis Liepiņš papildina, ka Vecrīgā ir 10 kultūras būves un tām tiešām ir nepieciešams veidot kopēju tīklojumu, vienlaikus mazinot lielveikalu ietekmi un veicinot tirdzniecību pirmajos stāvos.

Kā stratēģisku jautājumu Vita Balode-Andrūsa izceļ inovāciju nozīmi, nepieciešamību Rīgai piesaistīt jaunus talantus un norāda, ka Rīga ir vienīgā pilsēta valstī, kur iespējams organizēt apjomīgus starptautiskus pasākumus, taču infrastruktūra ir jāpapildina ar jaunu izstāžu zāli un lielu koncertzāli.