Kas lācītim vēderā - uzzini interesantus faktus par pasaules labāko restorānu ikdienu

BalticTravelnews.com | 2019.10.04

Gardēži, kuriem tīk apmeklēt smalkus restorānus, parasti redz tikai gala rezultātu – ideālu, perfekti noformētu maltīti, kas liek aizrauties elpai un labpatikas priekšnojautās trīcēt visām garšas kārpiņām. Tā tas patiesībā arī ir domāts – pasaules labākie šefpavāri tiek saukti arī par virtuves burvjiem un tamlīdzīgos epitetos, un viņu uzdevums ir pārsteigt viesus ar neredzētām ēdienu garšas, smaržas, tekstūras un izskata kombinācijām, bet tas, kā tas tiek panākts, jau ir daļa no noslēpumainās maģijas.

Tā nu cilvēkiem rodas maldīgs priekšstats, ka restorānu vidē viss notiek viegli, skaisti un dzirkstoši. Ka pietiek justu kaislību pret labu ēdienu, un viss pārējais, restorāna biznesa veiksme jau nāks ka paši par sevi saprotami. Taču tā ir tikai daļa no patiesības. Talanta dzirksts un aizrautība, protams, ir svarīgi, bet aiz katra veiksmīga restorāna stāv daudzu cilvēku komanda un patiesi smags darbs. Uz dažas dzīves gudrības. Portāla Businessinsider.com korespondents vērsās pie dažiem no pasaules labākajiem šefpavāriem un restorānu īpašniekiem, lai noskaidrotu dažus viņu nozares veiksmes noslēpumus. Lūk, ko viņam izdevās izdibināt!

Raksts turpinās pēc reklāmas

Naktsmītņu rezervācija Augšdaugavas novadā

Mums ir pieejams plašs nakstmītņu piedāvājumu klāsts: viesnīcas, viesu mājas, hosteļi, kempingi un telšu vietas, atpūtas kompleksi, brīvdienu un lauku mājas.

TAKA

Virtuve vienmēr ir darbībā. Viena no Melburnas iecienītākajiem restorāniem Copper Pot Seddon šefpavārs, daudzkārtējs prestižu godalgu ieguvējs Ešlijs Deiviss atzina, ka viņa vadītajos uzņēmumos virtuve darbojas 24 stundas diennaktī – vai nu apkalpojot viesus, vai arī strādājot pie sagatavēm nākamajām dienām. Šajā biznesā ir prasīgi klienti un liela konkurence, tādēļ darbinieki dara visu, lai šai vidē pielāgotos un izceltos. Šefpavāri ar 14 stundu darba dienu nav nekāds retums.

Ēdiena tapšanā ir iesaistīts daudz lielāks cilvēku skaits, nekā apmeklētājiem šķiet. Lai taptu tāds gala rezultāts, kādu to saņem restorāna klienti, ir iesaistīts ievērojams skaits cilvēku – zemnieki, piegādātāji, menedžeri, pavāri, virtuves personāls, viesmīļi – daudz vairāk, kā cilvēkiem parasti šķiet, un tiem visiem jādarbojas kā sarežģītam, dinamiskam, bet precīzi funkcionējošam mehānismam.  

Ēdienkartēs ir savas “viltības”. Luksusa klases restorāna ēdienkartei arī jārada attiecīgs iespaids, piedāvājot viesiem izmeklētas delikateses. Taču izejvielas šīm delikatesēm ir ārkārtīgi dārgas, un tādēļ restorāni, sastādot ēdienkarti, līdztekus iekļauj arī ēdienus, kuru izejvielas patiesībā ir lētas, bet ekskluzīvu iespaidu mēģina radīt ar novatorisku pasniegšanas veidu. Šefpavāru un īpašnieku “knifs” ir – nemitīgi iztaustīt publikas noskaņojumu un ēdienkartē panākt optimālo balansu starp glamūru un ekonomisko izdzīvošanu. Ņemot vērā šo, gudra klientu stratēģija savukārt būtu – iet uz restorānu nobaudīt kaut ko patiešām vienreizīgu, bet parastākus ēdienus atstāt savai mājas virtuvei.  

Ja trūkst kaut vienas sastāvdaļas, ēdienu pasniegt nedrīkst. Tāds ir likums augsta līmeņa restorānos (šai ziņā mēdz grēkot vidēja līmeņa restorāni, arī Rīgā). Lai restorāns noturētu savu labo reputāciju, tā izslavētajiem ēdieniem jāizskatās un jāgaršo vienādi nevainojami vienmēr. Kādas sastāvdaļas aizstāšana ar kādu līdzīgu komponentu (arī ja tās ir piedevas) nav pieļaujama. Dažkārt ar to skaidrojams ilgāks gaidīšanas laiks, jo pēkšņi izrādījies, ka kāda sastāvdaļa nav sagatavota, un tā jārada zibens ātrumā.  

Arī šefpavāriem var zust pacietība. Nē, šoreiz nebūs runa par nostāstos apcerētiem, bet varbūt arī dzīvē noskatītiem gadījumiem, kad nešpetnas dabas šefs savā virtuvē zaudē savaldību, lamājas un pat fiziski ietekmē savus padotos. Arī šefpavāri mēdz doties uz citiem restorāniem – gan smelties pieredzi, gan vienkārši – kā izsalkuši klienti. Un  kā visi izsalkuši cilvēki, arī viņiem var zust pacietība, ja ēdiens ilgi jāgaida. Kā skaidroja kāds no šefpavāriem, arī viņu pirmā reakcija šādos gadījumos ir “Kur pie velna ir mans ēdiens ?”. Un tikai pēc tam viņš aizdomājas un cenšas saprast, kādas problēmas varbūt aiz virtuves durvīm tobrīd drudžaini risina viņa kolēģi.