11. augusts vēsturē: Vācijā tiek pieņemta Veimāras konstitūcija

Jānis Pēteris Bērziņš | 2025.08.11

Veimāras vārdā nodēvētā konstitūcija būtībā ir visas Vācijas konstitūcija, kas mainīja Vācu impērijas valsts iekārtu un iedibināja Veimāras Republiku. Veimāras konstitūcija tika uzskatīta par vienu no pilnīgākajām demokrātiskajām konstitūcijām, tas bija viens no pašiem jaunākajiem un modernākajiem paraugiem.

Veimāras konstitūcija Latvijas kontekstā ir īpaši nozīmīga, jo arī Latvijas Satversme ir veidota, balstoties uz Veimārā izveidoto dokumentu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ventspils kā svētku dāvana

Ir apkopots Ventspils dāvanu karšu piedāvājums ar daudzveidīgām un iedvesmojošām atpūtas, izklaides, veselības, kultūras iespējām un aizraujošiem piedzīvojumiem

Ventspils TIC

Vācijas vēstures posmu starp 1919. un 1933. gadu sauc par Veimāras republikas laiku, jo valsts galvaspilsēta Berlīne tajā laikā tika uzskatīta par pārāk nedrošu vietu konstitucionālās sapulces sasaukšanai un tā tika sasaukta tieši Veimārā.

Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, komunistu vadoņus nogalinot. Tomēr austrumos esošais komunisms radīja lielus draudus, tāpēc Vācijas impērijas vietā Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu”, kas sastāvēja no 10 pantiem. Līdz ar to Vācijas impērijas ķeizara vara tika likvidēta un 1919. gada 11. augustā proklamēta parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši.

Tomēr kara sekas turpināja vajāt Vāciju un tajā Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus. Inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu.

1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, saskaņā ar Versaļas miera līgumu, okupēja Vācijas smagās rūpniecības centru Rūras apgabalā. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pārgāja hiperinflācijā: piemēram, ja 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas.

Pastāvot daudzpartiju politiskajai sistēmai, 1920. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP (Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija), kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu. Nacistu partijas līderis Ādolfs Hitlers 1933. gada 30. janvārī kļuva par reihskancleru. Veimāras konstitūcija de facto zaudēja savu spēku.

Pati slavenā pilsēta – Veimāra, būtībā ir tikai neliela pilsēta Vācijā uz dienvidrietumiem no Leipcigas. Veimāra salīdzinājumā ar saviem izmēriem ieņem neproporcionāli lielu vietu vācu un visas pasaules kultūrā. Veimārā dzīvojuši daudzi no vācu kultūras izcilākajiem pārstāvjiem, piemēram, Johans Sebastians Bahs, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Frīdrihs Nīče. Sevišķi, kad XVIII gadsimta beigās uz dzīvi Veimārā pārcēlās Gēte, pilsēta kļuva par vācu inteliģences "svētceļojumu vietu".

No 1949. līdz 1990. gadam Veimāra atradās Vācijas demokrātiskajā republikā (VDR).