11. augusts vēsturē: Vācijā tiek pieņemta Veimāras konstitūcija

Veimāras vārdā nodēvētā konstitūcija būtībā ir visas Vācijas konstitūcija, kas mainīja Vācu impērijas valsts iekārtu un iedibināja Veimāras Republiku. Veimāras konstitūcija tika uzskatīta par vienu no pilnīgākajām demokrātiskajām konstitūcijām, tas bija viens no pašiem jaunākajiem un modernākajiem paraugiem.

Veimāras konstitūcija Latvijas kontekstā ir īpaši nozīmīga, jo arī Latvijas Satversme ir veidota, balstoties uz Veimārā izveidoto dokumentu.

Vācijas vēstures posmu starp 1919. un 1933. gadu sauc par Veimāras republikas laiku, jo valsts galvaspilsēta Berlīne tajā laikā tika uzskatīta par pārāk nedrošu vietu konstitucionālās sapulces sasaukšanai un tā tika sasaukta tieši Veimārā.

Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, kreisie spēki 1918. gada decembrī - 1919. gada janvārī mēģināja izdarīt valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest, komunistu vadoņus nogalinot. Tomēr austrumos esošais komunisms radīja lielus draudus, tāpēc Vācijas impērijas vietā Nacionālā sapulce 1919. gada 8. februārī ātri un bez diskusijām pieņēma „Likumu par pagaidu valsts varu”, kas sastāvēja no 10 pantiem. Līdz ar to Vācijas impērijas ķeizara vara tika likvidēta un 1919. gada 11. augustā proklamēta parlamentāra federatīva republika ar demokrātisku politisko iekārtu. Augstākā likumdevēja institūcija bija Reihstāgs, ko ievēlēja vispārējās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās, proporcionālās vēlēšanās uz 4 gadiem. Parlamenta apakšpalāta Reihsrāts sastāvēja no federālo zemju pārstāvjiem. Valsts prezidentu, apveltītu plašām pilnvarām, ievēlēja vispārējās vēlēšanās uz 7 gadiem. Valdību vadīja reihskanclers. Tiesu varu īstenoja neatkarīgi, uz mūžu iecelti tiesneši.

Tomēr kara sekas turpināja vajāt Vāciju un tajā Bezdarbs sasniedza astronomiskus apmērus. Inflācija, kura sākusies jau kara laikā, lielākajai iedzīvotāju daļai laupīja viņu pēdējos ietaupījumus. Bez darba palikuši arī tūkstošiem ķeizariskās armijas virsnieku un kareivju, kas organizējās biedrībās un partijās, rīkoja nekārtības, ielu kautiņus ar komunistiem un sociāldemokrātiem, kuri nebija atmetuši cerības mainīt valsts iekārtu.

1923. gada janvārī Francijas valdība, lai sodītu Vāciju par neizpildītajām ogļu un dzelzsrūdas piegādēm, saskaņā ar Versaļas miera līgumu, okupēja Vācijas smagās rūpniecības centru Rūras apgabalā. Vācijas ekonomika sabruka pilnīgi - inflācija pieauga un pārgāja hiperinflācijā: piemēram, ja 1914. gada jūlijā par 1 ASV dolāru deva 4,20 vācu markas, 1919. gada jūlijā – 14, 1923. gada janvārī – jau 17 982, bet 1923. gada novembrī – 4 200 000 000 markas.

Pastāvot daudzpartiju politiskajai sistēmai, 1920. gados, pateicoties Lielās depresijas un uzvarētājvalstu noteikto reparāciju slogam Vācijas ekonomikai, lielu ietekmi ieguva NSVSP (Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija), kas 1932. gada Reihstāga vēlēšanās ieguva 37,4% vēlētāju balstu. Nacistu partijas līderis Ādolfs Hitlers 1933. gada 30. janvārī kļuva par reihskancleru. Veimāras konstitūcija de facto zaudēja savu spēku.

Pati slavenā pilsēta – Veimāra, būtībā ir tikai neliela pilsēta Vācijā uz dienvidrietumiem no Leipcigas. Veimāra salīdzinājumā ar saviem izmēriem ieņem neproporcionāli lielu vietu vācu un visas pasaules kultūrā. Veimārā dzīvojuši daudzi no vācu kultūras izcilākajiem pārstāvjiem, piemēram, Johans Sebastians Bahs, Johans Volfgangs fon Gēte, Frīdrihs Šillers, Frīdrihs Nīče. Sevišķi, kad XVIII gadsimta beigās uz dzīvi Veimārā pārcēlās Gēte, pilsēta kļuva par vācu inteliģences "svētceļojumu vietu".

No 1949. līdz 1990. gadam Veimāra atradās Vācijas demokrātiskajā republikā (VDR).

-----------------------------------------------------------------------------------------

11. augusts vēsturē: starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju tiek parakstīts miera līgums

Foto: travel.allwomenstalk.com

1920. gadā Rīgas pilī tika parakstīts miera līgums starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju. Šis līgums noslēdza Latvijas Brīvības cīņas, kas bija sākušās 1918. gadā, kad Latvijā iebruka Sarkanā armija.

Pēc panākumiem brīvības cīņās 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, 11. septembrī Somijas un Latvijas valdības, bet 15. septembrī Lietuvas valdība saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. Krievija ārlietu tautas komisāra G.Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts "sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm". Taču, atšķirībā no Latvijas, pārējām valdībām – Igaunijai, Lietuvai un Somijai, Padomju Krievija piedāvāja arī neatkarību. 

Sākotnējā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus. Taču laika gaitā, mainoties situācijai un notikumiem, visas Baltijas valstis ar Padomju Krieviju sāka atsevišķas miera sarunas. 

Latvijas delegācija miera sarunām no Rīgas izbrauca 1920. gada 10. aprīlī. Sarunas noritēja sešās komisijās — militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finansu un reevakuācijas, un ilga vairākus mēnešus. Vienošanās par robežu nospraušanu starp valstīm tika iegūta līdz 19. maijam.  Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus — Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses, robežu jautājums un, tā sauktās, drošības garantijas — abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību. 12. jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs. Tādēļ 22. jūnijā Zigfrīds Anna Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. 15. jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Pēdējā sarunu sēde notika 9. augustā, bet 11. augustā pulksten 12:40 Latvijas —Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu.

Tā kā Latvijas un Padomju Krievijas noslēgtais miera līgums noslēdza Latvijas Brīvības cīņas, tad katru gadu 11. augusts tiek svinēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.