1. novembris vēsturē: Beidz pastāvēt Osmaņu impērija

Foto: Pixabay.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.11.01

Viena no pasaules vēsturē iespaidīgākajām (un pasaules vēsturē visilgāk pastāvējušajām) impērijām - Osmaņu impērija, pazīstama arī kā Turku impērija (angliski - Ottoman empire), pastāvēja vairāk nekā 600 gadus - no 1299.gada līdz pat 1922.gada 1.novembrim, kad tās pēdējais sultāns Mehmeds VI Vahdettins atteicās no troņa.

Impērija bija daudznacionāla un vairāku reliģiju turku pārvaldīta monarhija, kas tās varas augstākajā punktā (16.—17. gadsimts) aptvēra gandrīz visus Eiropas dienvidaustrumus, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, stiepjoties no Gibraltāra šauruma (1553. gadā pat no Ziemeļāfrikas Atlantijas piekrastes aiz Gibraltāra) rietumos līdz Kaspijas jūrai un Persijas jūras līcim austrumos.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ķīna - ugunīgā pūķa zeme!

Pekina (Beidzjina) • Lielais Ķīnas mūris • Sjiaņa • Luojanga • Šaoliņas templis • Sudžou • Handžou • Vudzena • Šanhaja

EUR 1949 | Itaka Latvia

Ar savu galvaspilsētu Konstantinopoli (tagadējā Stambula), Osmaņu impērija kļuva par islāma pēcteci iepriekšējām Vidusjūras reģiona lielvarām — Romas un Bizantijas impērijām. To ņemot vērā, Osmaņi uzskatīja sevi par romiešu un islāma tradīciju turpinātājiem un, līdz ar to, par "universālās impērijas" valdniekiem.

Osmaņu impērija tās pamatos cēlusies no Oguzu turku Kai cilts, kas 10. gadsimtā tjurku tautu migrācijas laikā pārcēlās rietumu virzienā no centrālās Āzijas. Šajā periodā Persijā apmetās turki seldžuki. Turku seldžuku virzība uz rietumiem izraisīja konfliktus ar Bizantijas impēriju, pret kuru notika kaujas.

Pirmais turku seldžuku valstiskais veidojums Anatolijā tika nosaukts par Anatolijas Seldžuku sultanātu, kuru dibināja 1071. gadā pēc vēsturiskās uzvaras pār Bizantijas impēriju Manzikertas kaujā. Zem Anatolijas Seldžuku sultanāta sizerēnās varas, Osmana I tēvs Ertugruls ieguva rietumu nomali pēc seldžuku atbalstīšanas neveiksmīgā sadursmē uz robežas. Seldžuku sistēma deva Bejlika aizsardzību no ārpuses un atļāva viņam ieviest savu pārvaldes sistēmu. 

Vēlāk šis Bejliks attīstījās tālāk un sāka tikt saukts par Osmaņu vai Turku Bejliku. Vārds „Osmaņi” cēlies no Osmana I, kas bija Ertugrula dēls un 1299. gadā kļuva par pirmo beju pēc „Osmaņu valsts” neatkarības pasludināšanas. Kamēr pārējā apkārtnē norisinājās savstarpējas nesaskaņas un cīņas, Osmans I izveidoja savu valdību un nostiprināja varu, galvaspilsētu dibinot Bursā. Nodibinātā pārvaldes forma eksistēja četrus gadsimtus un balstījās uz savdabīgu tiesību sistēmu. Te bija noteikti reliģisko un etnisko grupu formējumi ar tiesībām paši noteikt savus iekārtas un darbības noteikumus.

Nākamajā gadsimtā pēc Osmana I nāves Osmaņu vara izplatījās Vidusjūras austrumu piekrastē un Balkānu pussalā. Turkiem ienākot Balkānos, par galveno turpmāko uzbrukumu mērķi kļuva Konstantinopole. Galu galā pilsētu ieņēma Mehmeda II valdīšanas laikā. Mehmeds II reorganizēja valsts un karaspēka iekārtu un to pierādīja 1453. gada 29. maijā ar Konstantinapoles ieņemšanu. Šis notikums arī bija pēdējais punkts Bizantijas impērijas vēsturē, un pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.

Nākamajos gadsimtos norisinājās impērijas uzplaukums un arī tam sekojošais noriets. Tomēr impērijas sabrukumam pamatus lika Pirmais pasaules karš, jo kara laikā Bagdādi un Jeruzālemi bija okupējusi Lielbritānija un Eiropas valstis bija sagrābušas savā varā impērijas lielāko daļu. 1920. gada aprīlī Sanremo konferencē nolēma Francijai piešķirt mandātu pār Sīriju un Lielbritānijai pār Palestīnu un Mezopotāmiju. 1920. gada augustā Osmaņu impērijas valdnieka Mehmeda VI pārstāvji parakstīja Sevras līgumu, ar kuru atzina šos mandātus, atceļot Osmaņu impērijas pārvaldi Anatolijā un Izmirā un samazinot Turcijas teritoriju.

Ar šādu sultāna piekāpšanos neizdevīgajiem nosacījumiem pilnībā bija neapmierināti turku nacionālisti. 1920. gada 23. aprīlī Ankarā Mustafa Kemala Ataturka vadībā tika izveidota Lielā Turcijas nacionālā asambleja. Tika atcelta sultāna Mehmeda VI valdība un sastādīta pagaidu konstitūcija. Nacionālisti panāca, ka 1922. gada 1. novembrī tiek pilnībā atcelts sultanāts un 17. novembrī ar britu karakuģi „Malaya” Mehmeds VI pameta Stambulu. Spiests atrasties trimdā, Mehmeds VI apmetās uz dzīvi Maltā un vēlāk pārcēlās uz Itālijas Rivjēru.

Līdz ar šo notikumu, oficiāli bija beigusies Osmaņu impērijas pastāvēšana un aptuveni pēc gada Turcija apstiprināja jaunu konstitūciju un paziņoja, ka ir demokrātiska, sekulāra, unitāra un konstitucionāla republika.

Vēlākos gados Ataturks veica vairākas radikālas reformas, modernizējot Turcijas valsti. Valsts tika veidota kā stingri sekulāra republika ar spēcīgu armijas ietekmi, kura uzstājas kā galvenais Turcijas valsts garants. Valsts galvaspilsēta no Stambulas tika pārcelta uz Ankaru, tika ieviests latīņu alfabēts, ieviestas starptautiskās mērvienības, laika skaitīšana pēc Gregora kalendāra. Tika ierobežota tradicionālā turku apģērba lietošana. Sievietēm tika piešķirtas vienādas tiesības ar vīriešiem. Ataturks arī šobrīd ikdienā tiek uzskatīts par Turcijas varoni.