9. novembris vēsturē: Mazs cinītis gāž lielu vezumu jeb Napoleons veic apvērsumu Francijā

Foto: Pixabay.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.11.09

Napoleons Bonaparts ir viens no pasaulē dzirdētākajiem vārdiem un šo popularitāti Francijas militārais un politiskais līderis iemantojis ar savām karavadoņa spējām, kā arī bēdīgi slaveno vēlmi iekarot teritorijas.

Karavadonis un vēlākos gados arī Francijas imperators bija dzimis 1769. gada 15. augustā Korsikā, nabadzīga advokāta ģimenē. Vēlākos gados Napoleons mācījies par artilērijas virsnieku kontinentālajā Francijā un iesaistījies armijā, kas tobrīd bija karā pret Francijā valdošo absolūto monarhiju (Francijas revolūcija). Napoleons šo gadu laikā strauji kāpa pa armijas rangu kāpnēm, vadot Francijas armiju dažādās misijās Eiropā un iegūstot izcila karavadoņa slavu. Tas karavadonim ļāva 1799. gadā veikt valsts apvērsumu. Tieši 9. novembrī viņš pārtrauca valstī valdošo monarhiju, izveidojot Konsulātu Francijā. Ar vārdu Konsulāts tiek apzīmēts Francijas Pirmās republikas pastāvēšanas pēdējais posms no 1799. gada 9. novembra līdz 1804. gada 18. maijam, kad Pirmo konsulu Napoleonu Bonapartu kronēja par imperatoru. Šajā laikā izpildvara atradās Napoleona vadītā konsulāta rokās un tika izveidota centralizēta un autoritāra varas sistēma.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ventspils ledus halle

Izbaudi aktīvu atpūtu uz ledus! Ventspils ledus halle aicina slidot, trenēties un baudīt spilgtas emocijas

VisitVentspils.com

Valsts apvērsums Napoleonam izdevās, jo daži iepriekšējās varas locekļi bija viņam palīdzējuši organizēt apvērsumu, uzskatot, ka spēs kontrolēt jauno ģenerāli Napoleonu savās interesēs. Tomēr izveidotais Konsulāts ātri pārvērtās par Napoleona diktatūru, jaunajam valsts vadītājam strauji cenšoties izveidot centralizētas valsts iekārtu, kas nostabilizētu Franču revolūcijas laikā satricināto valsti.

Pēc Napoleona kronēšanas par imperatoru, Francijas impērija militāri un politiski dominēja Eiropas kontinentā, iesaistoties Napoleona karos. 1810.gada beigās viņa pakļautībā jau bija ļoti liela daļa Eiropas. Imperators šajā laikā bija atpazīstams kā ļoti varaskārs un nedrošs par savu varu. Tomēr viņš ieviesa ļoti daudz dažādas politiskās un sociālās reformas, kas turpina ietekmēt Eiropu vēl arvien – gan juridiskā, gan politiskā jomā. Napoleons bija pirmais, kas ieviesa vēlēšanas tiesības visiem, kā arī izbeidza feodālismu. Viņš atbalstīja izglītību, zinātni literatūru, kā arī reliģisko brīvību.

Tomēr 1812. gada neveiksmīgais iebrukums Krievijā bija pagrieziena punkts Napoleona liktenī. Napeoleons uzskatīja, ka Krievija grasās veidot alianci ar Angliju pret viņa vadīto Franciju, tāpēc devās karā pret Krieviju. Krievi, kā zināms, atkāpās no Maskavas, to nodedzinot un šajā laikā valdīja arī ārkārīgi liels sals, kas būtībā pazudināja visu Napoleona armiju. Redzot imperatoru novājinātu, visa Eiropa apvienojās cīņā pret viņu un 1814.gadā Napoleona novājinātā armija padevās un karavadonis atkāpās un tika izraidīts uz Elbas salu.

Mazāk kā pēc gada Napoleons atgriezās Francijā, atguva kontroli pār valsti, tomēr tika sakauts Vaterlo kaujā. Šī kauja arī apzīmēja Francijas dominances pārtraukumu Eiropā. Pēc sakāves Napoleons tika izsūtīts uz britiem piederošo Svētās Helēnas Salu, kur 1821. gadā mira. Oficiālā versija ir vēzis, tomēr cilvēki spekulē, ka viņš varētu bijis arī noindēts.