Kas ir bluķa vilkšana un kāda ir tās nozīme?

Santa Bivbāne | 2021.12.21

Ziemas saulgriežos, kad visdziļākajai tumsai seko jauns gaismas pieaugšanas periods, latvieši svin Ziemassvētkus. Latviešu gadskārtā Ziemassvētki ieņem ievērojamu vietu, un svinības ilgst četras dienas.

Ziemassvētku svētīšanai saskatāmi it kā divi dažādi cēloņi:  pirmkārt, tie ir saulgriežu laiks, kad pēc visdziļākās tumsas atgriežas gaisma, saule atkal sāk savu augšupeju, un otrkārt, tas ir Dieva dzimšanas laiks.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Svinēt ziedoni ūdenstornī

4. maijā Karostas ūdenstornī, Ģenerāļa Baloža ielā 29, Liepājā, notiks vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivāls „ziedonis Ūdenstornī”.

Liepājas reģiona TIB

Ziemassvētku vakarā ievads svētku norisēm ir bluķa vilkšana. Tā ir viena no īpatnējām Ziemassvētku izdarībām, kam ir sena rituāla nozīme.  Vecu ļaužu liecībās bluķa vilkšana saprotama kā aizgājušā gada grūtumu un nedienu sakopošana.

Bluķa vilkšana, šķiet, ir pati skaistākā un varbūt arī viena no senākajām Ziemassvētku rituālajām norisēm. Ne velti Bluķa vakarus dažos novados sāka svinēt jau no Mārtiņiem, kulmināciju sasniedzot Saulgriežu naktī. Saime, skandējot Ziemassvētku dziesmas ar piedziedājumu "kaladū", bluķi ar virvēm vilka pa saviem laukiem, dārziem, apkārt kūtīm, staļļiem, mājai, lai visbeidzot sētsvidū sadedzinātu. Degošajam bluķim jautri smejot lēca pāri, jo ticēja, ka tas, tāpat kā Jāņu ugunskurs dod svētību visiem, kas atrodas tā liesmu tuvumā. Vietās, kur ļaudis vairāk dzīvoja ciemos, jaunieši ar bluķi devās cauri visām tuvējām mājām, gājienu noslēdzot kādās krustcelēs, kur bluķis aizdedzināja iepriekš sagatavotu svētku ugunskuru.

Bluķa vilkšanas senākā nozīme bija piedalīšanās kosmiskajā Saules atgriešanās mistērijā, kad tā, nolaidusies Debesu kalna zemākajā ielejā, atkal gatavojās uzsākt jaunu kāpienu augšup. Bluķa velšanās atgādināja gan Saules kustību, gan Esamības ciklu mūžīgo miju.

Daži uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, citi, ka izvelkot bluķi pa malu malām no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Bluķa velšana ir viena no raksturīgākajām Ziemsvētku tradīcijām, lai gan ticējumos un tautasdziesmās šī tradīcija minēta maz.

Bluķa māte bluķi vēla
Pašā Bluķa vakarā.
Lai veļ bluķi trīsi reizi,
Nenāks mošķi caur sienmāli.

17. gadsmimta sākumā izdotajā grāmatā "Veca vārdnīca" par bluķa vakariem teikts tā : "Bluķa vakars bij vakars priekš Ziemassvētkiem. Tad tie ciemos taurējuši, lai varētu sapulcēties un jānēt, danci vest."

Ziemassvētku vakaram raksturīgas arī citas īpatnējas darbības, kas ieilgst vēlu naktī - nākotnes zīlēšana, zīmīgas izdarības un vērojumi. Zīlēšanas veidi ir dažādi.  Vēl latviešiem iecienīta laimes liešana no svina, alvas vai sveču taukiem, kas gan tagad pārnesta uz Vecgada vakaru.  Ielejot izkausēto metālu vai taukus aukstā ūdenī, rodas īpatnēji veidojumi, kurus vērojot un tulkojot mēģina paredzēt laimi nākošā gadā.