Redakcijas sadaļu atbalsta

Nepalaid garām vasaras saulgriežu tradīcijas un ticējumus

Līgo un Jāņi

Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.06.23

12. gadsimtā, kad vācu krustneši nonāca Baltijas krastos, viņus pārsteidza Jāņu nakts orģijas un pagānisko iezemiešu nesaprotamā līksmība pie nakts tumsā liesmojošiem ugunskuriem. Tumši ļautiņi – secināja pirmie bīskapi, bet tad nosprieda, ka arī kristīgajā dzīvē derētu pa kādai izpriecai. Jāņu svinēšana izrādījās stiprāka par Dieva vārdiem, tāpēc kristīgajai baznīcai nācās iemācīties ar to sadzīvot.

15. gadsimta beigās, vienā no savām atklātajām vēstulēm Katoliskās baznīcas bīskapiem, pāvests aicināja veicināt pagānu pievēršanu kristietībai, popularizējot to vidū baznīcas svētkus un tradīcijas. Tā kā tolaik Livonijā svinami bija tikai 3 baznīcas svētki – Lieldienas, Vasarsvētki un Ziemassvētki, - bet daudzo darbu dēļ vasarā zemniekiem tikt uz baznīcu nebija laika pat svētdienās, Livonijas bīskapi landtāgā iesniedza aicinājumu muižniekiem piešķirt brīvdienas zemniekiem Debesskāpšanas svētkos (40 dienas pēc Lieldienām), Jāņa Kristītāja dzimšanas dienā un Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos (15.08.), lai dotu iespēju arī zemniekiem apmeklēt baznīcu. Muižnieki tās piešķīra, tostarp arī jūnija vidū, jo saprata, cik svarīgi dot atpūtu pirms smagākā vasaras darbu cēliena – siena pļaujas, kas sākās uzreiz pēc Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Uguns nakts Vienkoču parkā

Uguns šovs. Meistarklases. Dabā gatavots ēdiens. Mūzika

EnterGauja

Īsti svinamais laiks ir 21. (vai 22. jūnijs) - kā nu katru gadu astronomiski iekrīt saulgriežu punkts – visīsākā nakts un visgarākā diena. Vasaras saulgriežu rituāli pamatā ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dzīvinošs spēks, tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli vai vismaz jāvārtās rasā.

Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi par to, ka nepieciešams visu nakti palikt nomodā, jo kādam taču ugunskurs jāsargā.

Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūst spēku un auglību. Lai "saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā", tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā. Jauka ir arī pāri ugunskuram lēkšanas tradīcija. Tas jādara, lai attīrītos no visa liekā. Jaunieši lec, sadevušies rokās, lai burvju spēks to vienotu kopā.

Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk. Tāpēc šajā laikā vāktajām zālēm ir dubultdziedinošs spēks. Vislabāk 21.jūniju (Ziedu vai Zāļu dienu) pavadīt klusi, meditatīvi, pie dabas, neko neēst, bet dzert zāļu tēju, iet pirtī, lai fiziski un garīgi attīrītos.

Kā dziesmā teikts, visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā. Tāpēc Līgo pušķos liekamas gan madaras, gan nārbulis, rudzupuķes, magones, vībotnes, sarkanais āboliņš, asinszāle un daudzas citas. Namu un pagalmu rotāšanai savukārt parasti izmanto meijas, tāpat, sargājoties no skauģiem un raganām, pie sliekšņiem pieliek pīlādžu zarus, bet grīdas pušķo ar Jāņu zālēm un kalmēm, lai kukaiņus no mājas izdzītu.

Vainagi ir viens no raksturīgākajiem, būtiskākajiem un obligātākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainagu. Ja meijas pārstāv vertikālo – vīrišķo – veselumu, tad vainags – horizontālo jeb sievišķo. Tāpēc īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām, viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus izžāvē un glabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes. Tomēr vainagā ievītās Jāņuzāles var arī izmantot tējai, kvēpināmajām slotiņām un zālīšu amuletiem jeb maisiņiem.

Lai notvertu Vasaras saulgriežu sajūtu, izbaudi Tautas deju ansambļa Līgo deju "Iedzirkstīties".