12. septembris vēsturē: Tiek nodibināta Baltijas Antante

Foto: Pixabay.com | Autors: Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.09.12

Baltijas Antante bija līgumiska vienošanās starp trim Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju), kas paredzēja starpvalstu sadarbību un saprašanos dažādos jautājumos. Antantes līgums tika parakstīts 1934. gadā.

Lai arī formāli Antante tika nodibināta tikai 1934. gadā, idejas un tām sekojošas sarunas par šādu savienību norisinājās jau vairāk nekā piecpadsmit gadus pirms tam. Jau 1919. gadā Tallinā notika Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām ar Padomju Krieviju. Nākamajā konferencē, kas notika Igaunijas pilsētā Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus. Jau 1920.gadā tika nolemts veidot Baltijas Antanti (Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas un Somijas veidolā), taču Lietuvas - Polijas konfliktu dēļ, lēmums netika īstenots. 1920. gada rudenī Polija bija okupējusi Viļņas apgabalu. Savukārt 1923. gadā Tautu Savienība atzina Polijas tiesības uz Viļņas apgabalu. Līgums starp trim Baltijas valstīm tika parakstīts tikai 1934.gadā, 12. septembrī, kad Ženēvā, Tautu Savienības sesijas laikā, Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters, Lietuvas Ārlietu ministrs Stasis Lozoraitis un Igaunijas Ārlietu ministrs Juliuss Seljamā parakstīja līgumu par savienības izveidi.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Piesakies Miķeļdienas gadatirgum!

Amatnieki, mājražotāji, rūpniecības preču tirgotāji un stādu audzētāji! Piesakies līdz 23.septembrim

Visit.rezekne.lv

Noslēgtais līgums paredzēja attīstīt sadarbību starp Baltijas valstīm un veicināt miera uzturēšanu un nodrošināšanu, saskaņojot savu ārpolitiku Tautu Savienības Pakta principu garā. Visas trīs valdības apņēmās saprasties tajos ārējās politikas jautājumos, kuriem ir kopēja nozīme, un savstarpēji sniegt politisku un diplomātisku palīdzību savos starptautiskos sakaros. Puses nolēma arī nodibināt visu triju valstu ārlietu ministru periodiskas konferences, kurām regulāri jānotiek vismaz divas reizes gadā pārmaiņus katras valsts teritorijā.

Trīsdesmito gadu beigās Polija, piedraudot Lietuvai ar karu, panāca tās piekrišanu Viļņas apgabala okupācijai. Šajā laikā Viļņas apgabalā dzīvoja 457 000 cilvēku, no kuriem poļi bija 39,37%, ebreji 34,16% un lietuvieši 19,23%. Pārējo iedzīvotāju daļu veidoja baltkrievi, krievi, tatāri u.c. 1939. gada beigās apgabalā papildus bija reģistrēti 18-25 000 kara bēgļu. Viļņas pilsētā dominēja poļi (64,6%) un ebreji (28,2%).

Tāpat, neraugoties uz izveidoto diplomātisko savienību starp trim Baltijas valstīm, neatrisinātā Viļņas jautājuma dēļ neizdevās izveidot trīs valstu militāro savienību. 1935. gada pirmajā pusē Lietuva lūdza Latvijas un Igaunijas atbalstu sakarā ar attiecību saasināšanos ar Vāciju, Klaipēdas apgabala piederības dēļ. Latvija un Igaunija atbalstīja Lietuvas centienus 1935. gadā, apņemoties neslēgt neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju, ja tā nepiekritīs noslēgt to arī ar Lietuvu. Tomēr 1939. gada martā, kad Vācija ultimatīvā veidā pieprasīja Lietuvas atteikšanos no Klaipēdas apgabala, Baltijas sabiedrotie atteicās Lietuvai palīdzēt.

Pat pēc Molotova - Ribentropa pakta parakstīšanas un Otrā pasaules kara sākuma, Baltijas valstis nespēja vienoties par aktīvu kopēju rīcību. Igaunija un Latvija nepieņēma Lietuvas 1939. gada 6. septembra priekšlikumu sasaukt Baltijas Antantes konferenci un tā notika tikai decembrī - kad jau padomju savienības karaspēks bija izvietots Baltijas valstīs.

Pēdējā Baltijas ārlietu ministru konference notika Rīgā no 1940. gada 14 – 16. martam. 11. konferencē pārsvarā tika apspriesti ekonomiskas dabas jautājumi, pētot iespējas, kā visas valstis kopīgu varētu pārvarēti kara izraisīto blokādi. Tika apsvērtas iespējas attīstīt satiksmi caur Somiju un Zviedriju, lai sasniegtu Rietumus. Lietuvā un Latvijā iekšējo nestabilitāti vairoja Valsts Prezidentu un armijas vadītāju savstarpējie konflikti. Problēmas ar PSRS bāzēm bija satuvinājušas Baltijas valstis.

1940. gada maijā PSRS sāka konfliktu ar Lietuvu par it kā pazudušiem padomju karavīriem, kas noveda pie Lietuvas delegācijas izsaukšanu 8. jūnijā uz Maskavu un valsts okupācijas. 1. jūlijā Latvija anulēja 1934. gadā noslēgto Baltijas Antantes līgumu.