6. marts vēsturē: Kanāriju salas nonāk Spānijas «rokās»

Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.03.06

Pasaulē nekas nenotiek "tāpat vien" un arī 1479. gadā, kad Portugāle atteicās no Kanāriju salām, tās atdodot Spānijai (tobrīd Kastīlijas karalistei), to nedarīja tāpat vien. Portugāle ar šo darījumu centās pastiprināt savu kontroli Rietumāfrikā.

Kastīlijas karaliste, dēvēta arī par Kastīlijas-Leonas karalisti, bija karaliste, kas laikā no 1035. gada līdz 1516. gadam pastāvēja Pireneju pussalas ziemeļrietumu un centrālajā daļā - lielākajā daļā pašreizējās Spānijas teritorijas. Galvaspilsēta sākotnēji bija Burgosa, pēc tam Valjadolida. Kastīlijas nosaukums radies 8. gadsimtā, kad Astūrijas karalis Alfonso I nostiprināja savas valsts dienvidu robežas, būvējot pilis (castello).

Raksts turpinās pēc reklāmas

Pavasara gadatirgus Ventspilī

Sestdien, 2.maijā no plkst. 8.00 līdz 14.00 Ventspils tirgū notiks Pavasara gadatirgus.Viss dārzam – bagātīgs stādu un ziedu klāsts. Mājražotāji un amatnieki.

Ventspils TIC

Runājot par Kanāriju salām - pirmie te dzīvojuši guanči, kas dzīvojuši visai noslēgu dzīvi (kā nekā Kanāriju salas meklējamas okeāna vidū). Guanči minēti feniķiešu, grieķu un romiešu rakstiskajos avotos. Tomēr salu pirmiedzīvotāji cieta no nemitīgiem arābu iebrukumiem. Franču pētnieks Jean de Bethencourt 1402. gadā kļuva par ekspedīcijas vadītāju un devās uz salu. Viņš izkāpa Lansarotes salas ziemeļu puses krastā. Turpmākajos pāris simtos gadu, par Kanāriju salām cīnījās vairākas Eiropas valstis, jo tās bija labs punkts, no kurienes uzsākt ceļojumus tālāk pāri Atlantijas okeānam. Īpaši par salām interesejās Spānija. Salu iedzīvotāji pretojās spāņu iebrukumam gandrīz simts gadus, tomēr 1495. gadā Kanāriju salas neizturēja un padevās spāņu spiedienam.

Bagātās salas piesaistīja visas Eiropas tirgotāju un dēkaiņu uzmanību. Kristofora Kolumba 1492. gadā atklātie jaunie kuģošanas ceļi palielināja Kanāriju salu nozīmi.

Līdz 19. gadsimtam salu valdības centrs atradās Grankanārijā. Palmas salas galvaspilsētas ostā, krājumu papildināšanai pirms tālā jūrasbrauciena piestāja visi Eiropas kuģi, kas devās jauno zemju meklējumos, bet vēlāk pēc Amerikas un Rietumindijas ceļa atklāšanas piestāja arī visi tie kuģi, kuri devās uz jaunajiem kontinentiem.

20. gadsimta sākumā divas Kanāriju salu lielākās pilsētas – Laspalmasa Grankanārijas salā un Santakrusa Tenerifes salā – sāka sacensties savā starpā par to, kurai ir vairāk tiesību būt par salas galvaspilsētu. Šā strīda dēļ izveidojās divas provinces, Austrumu un Rietumu un arhipelāgā ir divas galvaspilsētas.

1982. gadā Kanāriju salas ieguva autonomiju. Kopš 1982. gada Kanāriju salas kā Spānijas autonomais apgabals ir iekļautas NATO, bet kopš 1986. gada ir arī Eiropas Savienības teritorija.

Kanāriju salas ir Spānijas Karalistes autonomais apgabals, ko veido septiņas lielas un sešas mazas vulkāniskas izcelsmes salas, kas atrodas Atlantijas okeānā. Salas sastāv pārsvarā no vulkāniskas izcelsmes ieža - bazalta. Salu kopējā platība ir 7 493 km2 un tās aizņem 1,5% no Spānijas kopējās platības. Tās ir vistālākais jaunās Eiropas teritorija, tās no Āfrikas kontinenta rietuma piekrastes šķir 108 kilometri, bet no Spānijas kontinentālās daļas šķir aptuveni 1500 kilometri.

Visa gada garumā Kanāriju salās ir silti un vidējā gaisa temperatūra svārstās no 18°C līdz 24°C grādu robežās, bet gaisa temperatūra Atlantijas okeānā svārstās no 19°C līdz 20°C grādu robežās. Šādu maigu un siltu klimatu nosaka ģeogrāfiskais tuvums Āfrikas kontinentam, siltajai Golfa straumei un vējš, kas pāri Atlantijas okeānam nemitīgi pūš no Sahāras tuksneša.

Galvenā ekonomikas nozare Kanāriju salās ir tūrisms, kas veido 32% no Kanāriju salu IKP. Katru gadu vidēji Kanāriju salas apmeklē divpadsmit miljoni tūristu.