Andris Kalniņš: Latvija tūrismu neizmanto kā eksportspējīgu nozari

Andris Kalniņš | 2025.10.26

Latvijas ekonomika atkal atpaliek no kaimiņvalstīm. Kā norādīts “Dienas Bizness” 21.10.2025 rakstā, Lietuva un Igaunija eksportā jau sen mūs ir apsteigušas — kamēr viņu tirdzniecības bilance ir pozitīva, Latvija paliek mīnusos. Šī atpalicība nav nejaušība, bet domāšanas rezultāts: mēs gadiem meklējam jaunus risinājumus, bet ignorējam to, kas jau ir tepat acu priekšā.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir tūrisms — nozare, kas reāli eksportē pakalpojumus, rada ienākumus valstij, nodarbina desmitiem tūkstošu cilvēku un ik gadu ienes vairāk nekā 1,2 miljardus eiro. Tūrisms ir mūsu eksporta rezerves motors, taču politikas līmenī tam joprojām netiek piešķirts stratēģisks svars. Kamēr citās valstīs tūrisms ir ekonomikas eksporta balsts, Latvijā tas joprojām tiek uztverts kā “brīvā laika industrija”.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Teātra izrāde “Ko var cilvēks”

11. decembrī Ventspils teātra namā "Jūras vārti" viesosies Latvijas Nacionālais teātris ar izrādi "Ko var cilvēks".

Ventspils TIC

Igaunija un Lietuva tūrismā investē trīs līdz četras reizes vairāk nekā Latvija, un rezultāts ir acīmredzams: Igaunijā ienākošais tūrisms kā eksporta nozare ienes aptuveni 2 miljardus eiro, savukārt Latvijā – tikai nedaudz virs 1,2 miljardiem. Tie ir simtiem miljonu eiro, kas katru gadu aizplūst garām, jo valsts nespēj saskatīt tūrismu kā stratēģisku ekonomikas sektoru. Kamēr kaimiņi attīsta galamērķa tēlu, piesaista investīcijas un veido mērķtiecīgu mārketingu, Latvijā šī joma tiek finansēta pēc atlikuma principa – “cik paliek pāri”.

Absurdākais piemērs ir Rīga, kas 2025. gadā joprojām nav atjaunojusi regulāro prāmju satiksmi ar Skandināvijas valstīm. Tas ir grūti saprotams, ņemot vērā, ka Rīga ir ostas pilsēta un ģeogrāfisks centrs Baltijas jūras reģionā. Kaimiņos Tallina un Klaipēda prāmju satiksmi attīsta kā tūrisma un eksporta artēriju, kas piesaista tūkstošiem apmeklētāju un veicina kravu un pasažieru plūsmas. Latvijā šī iespēja gadiem tiek ignorēta – vēl viens pierādījums tam, ka valstī trūkst stratēģiskas domāšanas un rīcības.

Tikmēr Latvijā sabiedriskās ēdināšanas PVN joprojām ir 21% – viens no augstākajiem Eiropā. Vairāk nekā 20 ES valstis ēdināšanas pakalpojumiem piemēro samazināto likmi, lai veicinātu legālu nodarbinātību, mazinātu ēnu ekonomiku un uzlabotu konkurētspēju. Pat Vācija, kas 2024. gadā atgriezās pie standarta likmes, jau 2026. gadā plāno atkal ieviest samazināto PVN 7% apmērā ēdināšanai, jo sapratusi, ka augstais PVN bremzē izaugsmi un palielina ēnu ekonomiku. Latvijā – klusums. Kārtējais gads, kad Finanšu ministrija izliekas neredzam pierādījumus un ignorē gan nozares, gan ekspertu argumentus.

Latvijā uzņēmējdarbības vide joprojām ir pārslogota ar birokrātiskiem šķēršļiem, kas kavē attīstību un attur investorus. Procedūras bieži ir nesamērīgas, lēmumu pieņemšana – gausa, bet atbildība – izplūdusi. Valsts pārvalde pārāk bieži fokusējas uz kontroli, nevis uz rezultātu, radot sajūtu, ka uzņēmējs ir jāuzrauga, nevis jāatbalsta. Kamēr citās valstīs tiek radīta prognozējama un uz sadarbību balstīta vide, Latvijā dominē piesardzība un bailes kļūdīties. Šāda attieksme nevis veicina konkurētspēju, bet to grauj – un katra šodien neatvieglota procedūra nozīmē rītdien zaudētu investoru.

Lai tūrisms kļūtu par īstu Latvijas eksporta balstu, nepieciešamas piecas konkrētas rīcības.

Pirmkārt, jāievieš ilgtermiņa valsts tūrisma mārketinga un attīstības programma, kas fokusēta uz eksportu un reāliem rezultātiem, nevis deklarācijām. Šai programmai jāparedz investīcijas vismaz kaimiņvalstu līmenī, citādi konkurence ir zaudēta vēl pirms starta.

Otrkārt, jāsamazina PVN sabiedriskajai ēdināšanai, kā to dara lielākā daļa ES valstu, sasaistot to ar ēnu ekonomikas mazināšanu un nodarbinātības pieaugumu.

Treškārt, jāatjauno prāmju satiksme ar Skandināvijas valstīm, jo tas ir stratēģisks savienojums ar tirgiem, kas spēj dot tūlītēju ekonomisku efektu.

Ceturtkārt, jāatvieglo birokrātija, ieviešot vienkāršotu atļauju režīmu uzņēmējiem.

Piektkārt, jāiegulda savienojamībā un infrastruktūrā, jo katrs jauns maršruts vai prāmis nozīmē reālu eksporta pieaugumu un jaunas darba vietas.

Tūrists ir investors. Viņš atstāj Latvijā kapitālu, kas tiešā veidā pārtop algās, nodokļos un uzņēmumu attīstībā. Katrs ārvalstu viesis faktiski ir eksporta darījums, jo nauda ienāk mūsu ekonomikā. Kamēr Lietuva un Igaunija šo potenciālu izmanto, īstenojot konsekventu politiku un konkurētspējīgus nosacījumus, Latvija to ignorē, atbaidot investorus ar nesamērīgiem nodokļiem, birokrātiju un politisku pasivitāti. Tūrisms nav izklaide – tā ir eksportspējīga nozare ar reālu pievienoto vērtību. Ja valsts to beidzot atzīs par stratēģisku prioritāti, šodienas 1,2 miljardi eiro pārvērtīsies divos – un Latvija beidzot sāks panākt, nevis atpalikt.