Redakcijas sadaļu atbalsta

13. februāris vēsturē: Eiropieši pirmo reizi sasniedz Tangaņikas ezeru

Diena vēsturē

Jānis Pēteris Bērziņš | 2026.02.13

1858. gada 13. februāris iezīmē vienu no spilgtākajiem brīžiem 19. gadsimta Āfrikas izpētes vēsturē. Šajā dienā britu pētnieki Ričards Frānsiss Bērtons un Džons Henings Spīks, dodoties drosmīgā ekspedīcijā Austrumāfrikā, kļuva par pirmajiem eiropiešiem, kas sasniedza Tangaņikas ezeru. Viņu mērķis bija ambiciozs un gadsimtiem ilgi neatrisināts – atrast Nīlas upes avotu.

Raksts turpinās pēc reklāmas

Ekskursija izstādē “Rokas un pavedieni”

19. aprīlī plkst. 15.00 aicinām satikt izstādes “Rokas un pavedieni” veidotājus – ekskursija, kopā apskatot izstādi Valmieras muzejā.

Valmieras novada Tūrisma pārvalde

Ekspedīcija norisinājās laikā, kad Eiropas kartēs Āfrikas iekšiene joprojām bija gandrīz nezināma teritorija. Tanganjikas ezera atklāšana no Eiropas perspektīvas bija pārsteidzoša: tas izrādījās viens no pasaules garākajiem un dziļākajiem saldūdens ezeriem, ieskauts kalnainā ainavā un bagāts ar vietējo kultūru un tirdzniecības ceļiem, kurus reģiona iedzīvotāji izmantoja jau gadsimtiem. Lai gan Bērtons un Spīks šo vietu uzskatīja par “atklājumu”, vietējām kopienām ezers bija sen zināms un nozīmīgs dzīves un tirdzniecības centrs.

Bērtona un Spīka ekspedīcija kļuva par sākumpunktu vienam no dramatiskākajiem zinātniskajiem strīdiem 19. gadsimtā. Pēc Tangaņikas ezera sasniegšanas pētnieki turpināja ceļu, un Spīks vēlāk nonāca pie pārliecības, ka Nīlas avots atrodams Viktorijas ezerā. Bērtons šai teorijai kategoriski nepiekrita, un abu starpā izveidojās asa, publiska un ilgstoša polemika, kas ietekmēja gan viņu reputāciju, gan turpmākos Āfrikas izpētes virzienus.

Mūsdienās šis notikums tiek skatīts dažādi. No vienas puses, tas bija nozīmīgs pavērsiens ģeogrāfijas un Eiropas zinātnes attīstībā. No otras puses, tas atgādina par koloniālās ēras skatījumu, kurā vietējās zināšanas bieži tika ignorētas vai nonivelētas.

Avots: BalticTravelnews.com/Wikipedia.org