Aptauja: 30 % mājdzīvnieku saimnieku bez bērniem savu suni vai kaķi uztver kā bērnu

Foto: Pixabay.com | Autors: Laura Anna Plato | 2026.08.27

Aptauja, ko Labdarības fonds “Sofi” veica sadarbībā ar pētījumu kompāniju “Norstat Latvija”, liecina, ka teju trešdaļa jeb 30 % mājdzīvnieku saimnieku bez bērniem savu suni vai kaķi uztver kā bērnu. “Sofi” fonda vadītāja Sindija Liepiņa uzsver, ka cieša emocionālā saikne ar dzīvnieku ir dabiska, tomēr svarīgi ir ciešās attiecības ar dzīvnieku nepārvērst pāraprūpē, ignorējot viņa sugai raksturīgās vajadzības.

Aptaujas rezultāti tika izmantoti arī sarunu festivāla LAMPA diskusijā par sabiedrībā izplatīto pieņēmumu, ka cilvēki izvēlas mājdzīvniekus bērnu vietā. Aptauja rāda, ka šāds priekšstats ir pārāk vienkāršots – lēmumu par bērnu radīšanu ietekmē daudz plašāks personisku, sociālu un ekonomisku apstākļu kopums nekā tikai attiecības ar mājdzīvniekiem. Piemēram, 18 % gadījumu aptaujātie bērnu neplānošanu saista ar pasaules un ekonomisko situāciju, tikpat bieži minēts, ka nav partnera, ar kuru veidot ģimeni, bet 16 % gadījumu aptaujātie nejūtas finansiāli gatavi bērna audzināšanai. Tāpat aptaujātie minējuši, ka apzināti nav kļuvuši par bērna vecākiem (16 %), un ka ir gatavi uzņemties atbildību par mājdzīvnieku, bet ne par bērnu (16 %).

Raksts turpinās pēc reklāmas

Mārtiņa Kantera kocerts “Cilvēcība”

5. septembrī plkst. 19.00 Sēļu muižā norisināsies Mārtiņa Kantera koncerts "Cilvēcība". Biļetes iespējams iegādāties "Biļešu paradīzē"

Valmieras novada Tūrisma pārvalde

“Tas, ka cilvēks savu suni vai kaķi uztver kā ģimenes locekli vai pat kā bērnu, pats par sevi nav nekas neparasts. Tomēr svarīgi saprast, ka dzīvnieks nav bērna aizstājējs, veids, kā aizpildīt kādu tukšumu sevī, risinājums vientulībai vai dzīvesstila aksesuārs. Tā ir dzīva būtne ar savām, sugai raksturīgajām vajadzībām. Atbildīgas rūpes sākas brīdī, kad cilvēks domā nevis par to, ko pats vēlas saņemt no attiecībām ar dzīvnieku, bet par to, kas nepieciešams dzīvniekam pilnvērtīgai dzīvei un kā to viņam sniegt,” uzsver “Sofi” fonda vadītāja Sindija Liepiņa.

Cilvēkam ir dabiska vajadzība veidot ciešas attiecības

Aptaujas dati rāda, ka cieša emocionālā saikne ar mājdzīvnieku ir izplatīta, taču psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande uzsver – tas pats par sevi nenozīmē, ka dzīvnieks aizstāj bērnu. Cilvēkam ir dabiska vajadzība veidot ciešas attiecības, rūpēties un justies vajadzīgam, tāpēc nav pārsteidzoši, ka suns vai kaķis daudziem kļūst par nozīmīgu ģimenes locekli.

“Dzīvnieks cilvēkam var sniegt pieņemšanas sajūtu, drošību, rotaļīgumu, ikdienas struktūru un iespēju par kādu rūpēties. Tās ir būtiskas emocionālās vajadzības. Taču svarīgi, lai līdzās attiecībām ar mājdzīvnieku cilvēks spētu veidot un uzturēt pilnvērtīgas attiecības arī ar citiem cilvēkiem un neuzliktu dzīvniekam pienākumu būt atbildīgam par savu emocionālo labsajūtu,” skaidro D. Zande.

Kad rūpes pārvēršas pāraprūpē

Pāraprūpe var izpausties arī labos nodomos un rūpēs brīdī, kad dzīvnieki sāk tikt cilvēciskoti (antropomorfizēti) vai kad tiek atstātas novārtā to sugai raksturīgās vajadzības.

“Mājdzīvnieki ir mūsu kompanjoni, taču vēlme būt kopā ar viņiem vienmēr un visur nenozīmē, ka tas ir labākais arī dzīvniekam. Labu gribot, mēs nereti sākam dzīvniekus cilvēciskot un pakļaujam situācijām, kas viņiem rada stresu vai diskomfortu. Piemēram, suņa ņemšana līdzi uz lielveikaliem, kafejnīcām vai citām ļoti stimulējošām vidēm cilvēkam var šķist patīkama kopā būšana, taču sunim šāda vide bieži ir pārlieku trokšņaina un tāpēc satraucoša, nogurdinoša vai pat biedējoša. Arī vēlme ņemt suni līdzi uz darbu ne vienmēr ir ieguvums. Ja suns visu dienu atrodas aktīvā, trokšņainā vidē, viņam var nepietikt laika kvalitatīvam miegam un atpūtai, ilgtermiņā ietekmējot suņa labklājību un uzvedību,” skaidro sertificēta suņu uzvedības speciāliste, trenere un suņu skolas “The Woof Academy” dibinātāja Andra Pašujeva.

Viņa atgādina, ka līdzīgi ir ar našķiem no cilvēka galda. “Mēs vēlamies palutināt savu mīluli, taču šis “rituāls” var kļūt par regulāru papildu kaloriju avotu, veicināt lieko svaru, izraisīt gremošanas problēmas, alerģiskas reakcijas un atsevišķos gadījumos pat saindēšanos ar dzīvniekam toksiskiem produktiem. Arī suņa nēsāšana rokās var atstāt negatīvu ietekmi – suns pats neiepazīst vidi, neiemācās patstāvīgi tikt galā ar dažādām situācijām un pakāpeniski neveido pārliecību par savām spējām. Nereti suns tiek ņemts rokās arī pret savu gribu un ļauts tikt čubinātam svešiem cilvēkiem, kas var radīt nervozitāti un bailes no apkārtējiem. Mājdzīvnieki nav bērni, un, lai gan arī viņiem ir nepieciešams mīlošs, klātesošs un paredzams aizbildnis, vēl svarīgāk ir nodrošināt viņu sugai raksturīgās vajadzības,” uzsver A. Pašujeva.

“Mīlēt dzīvnieku nenozīmē padarīt viņa dzīvi pēc iespējas līdzīgāku cilvēka dzīvei. Mīlēt nozīmē ļaut dzīvniekam būt dzīvniekam.”

“Sunim un kaķim ir nepieciešama iespēja dzīvot sugai atbilstošu dzīvi un realizēt sev raksturīgo uzvedību. Laimīgāks suns nav tas, kurš tiek iesaistīts pilnīgi visās cilvēka dzīves aktivitātēs, jo, mūsuprāt, svarīgākais sunim ir būt blakus. Laimīgāks ir suns, kuram ir iespēja doties garās, viņam interesantās pastaigās, ostīt un izzināt apkārtni, rakt, peldēt, izvārtīties, skriet, spēlēties un komunicēt ar sugasbrāļiem,” uzsver A. Pašujeva.

Cieša emocionāla saikne starp cilvēku un dzīvnieku nav nekas slikts, tieši pretēji – tā var kļūt par ļoti nozīmīgu dzīves daļu gan dzīvniekam, gan cilvēkam. Taču mīlestība pret dzīvnieku nozīmē ne tikai rūpes, bet arī spēju apzināties, ka dzīvniekam ir sugai raksturīgas vajadzības, kuras viņa saimniekam ir jāspēj nodrošināt.
Diskusijas “Mājdzīvnieks bērna vietā” ierakstu iespējams noskatīties Sarunu festivāla LAMPA mājaslapā.

* Labdarības fonda “Sofi” sadarbībā ar pētījumu kompāniju “Norstat Latvija” aptauja veikta 2026. gada jūlijā. Aptaujā piedalījās 500 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 25 līdz 45 gadiem, kuriem nav bērnu, bet ir suns vai kaķis.